Atvaļinājuma pieraksti - otrā nedēļa

9. 07. Kad uz trim dienām tiku pie saimniecības ar dažiem mājdzīvniekiem, bet vakaros atļāvos būt aizvien  "pūce", par manu lielāko vēlēšanos sāka kļūt izgulēšanās... Šorīt beidzot varēju to darīt, cik vēlos! Tai sekoja rīta kafija un lasīšana.
Jaunākajā žurnālā "Mājas Viesis" raksts "Strādāt protam. Vai arī atpūsties?" Šis tas no tā:

• Arī tiem, kas saka, ka darbs viņiem mīļš, ilgāku laiku neņemot atvaļinājumu, draud somatiska saslimšana. (G. Ancāne)
• Nesakārtotā vērtību sistēma pieprasa - man jābūt labam citu dēļ. Daudziem ir grūti pieņemt, ka atpūta var būt nekā nedarīšana. Ja francūzis iet pastaigāties, par viņu saka - dodas promenādē. Ja latvietis iet vienkārši bez mērķa staigāt, tad jādzird - ko vazājas apkārt, vai tad nav ko darīt? (G. Ancāne)
• Darbā esam pārlādēti ar stresu, nogurstam, tāpēc atvaļinājuma laikā pēc iespējas jāsamazina stresoru daudzums un kairinātāji, cenšoties šo laiku pavadīt bez sasprindzinājuma. (..) Ceļošana noteikti nav atpūta. To var dēvēt par hobiju vai izpriecu. Ideāli būtu, ja ceļošanai varētu ņemt bezalgas atvaļinājumu. Ceļojumā iznāk saskarties ar jaunām situācijām, ir jāadaptējas svešā vidē, ir cita laika josla, gaisa temperatūra. Tas viss rada kairinājumu. Ja pēc ceļojuma var kārtīgi atpūsties, tad jau labāk, bet, ja otrā dienā jādodas uz darbu, tad cilvēks jūtas vēl vairāk noguris nekā pirms atvaļinājuma. Ja ceļojumā dodas divi noguruši cilvēki, kas daudz un smagi strādājuši, tad nevar prasīt iecietību vienam pret otru. (..) Pilnvērtīgi  atpūsties var, vienīgi atrodoties drošā vidē - savā dzīvoklī, vasarnīcā, lauku mājā - un nolienot mīļā vietiņā, kur nekas īpašs nenotiek, viss ir paredzams, var kontrolēt situāciju un atslābt. (G. Ancāne)
• Ceļojums ķermenim ir stress, bet pārmaiņas, citādi apstākļi emociju līmenī sniedz atpūtu. Var jau atvaļinājuma laikā sēdēt parkā uz soliņa, bet tad gūto emociju būs daudz mazāk. (D. Rolava)

Izlasīju arī ziņu par blogošanu. Interneta saišu vidū Blogger ieņemot 81. vietu:)

Delfos pamanu puķi, ar kuras radinieci vairākus gadus mitu vienās telpās. Līķu puķe, kartupeļu palma... Man teica, ka saknes esot nogaršotas un augs nekaitīgs, bet es domāju gluži pretēji (un augs patiešām indīgs!), jo, pārnesot augu no vienas istabas uz otru, aizlūza viens zariņš, no sulas uz apģērba palika neizmazgājami pleķi, āda nedaudz sūrstēja... Jā, bet kad šis augs uzziedēja, izlikām uz balkona, kaut nebija gluži siltākais laiks, jo smaka bija briesmīga:)

11. 07. Vakarrīt ieplānojām makšķerēšanu. Labā apņemšanās celties 5. 30 tika novilcināta līdz 7, kaut gulēt aizgājām ļoti laicīgi... Loms bija "rekordliels" - 0 (makšķernieku kalendārā arī tukšā diena, nākamā ķeramā tikai 14. 07.), bet vispār mums šis pasākums tika izjaukts, saņēmām zvanu, ka jābūt mājās.

Kaut kādas alas gar krastu. Pēc pēdu nospiedumiem pie ieejas spriežot, apdzīvotas...

Krēslam pielīmēju izgrieztās salvetes. Daudz domu pēc šī darba sākās... Gan par salvešu piemērotību, gan kompozīcijas izveidi, gan par pārējo krēslu dekupēšanu... Agrākā doma bija krāsot un dekupēt vienādi, tagad, maldoties starp dažādiem variantiem, "ģeniālākā" - četrus krēslus veltīt katru savam gadalaikam. Tā kā pirmais ar saulespuķēm - rudens, nākamo varētu taisīt ar gliemežvākiem  - vasaru, pārējiem gadalaikiem jāatrod salvetes, taču saprotu, ka līdz ar to nederēs fona krāsa, bet, kad tikšu līdz veikalam???

13. 07. Vakar laukos beidzot lietus! Pieslapināja pamatīgi! Galvenais, ka no rīta itin nekas neliecināja par to. Skaisti savālotais siens tā arī netika līdz presēšanai un pussimts latu vējā:(
Jā, lietus, un iedomājos, ka tas atvieglos atlikušo zemeņu izravēšanu (es taču laistīju katru vakaru arī!), bet māls ir tik ciets, ka ārprāts! Iecementētās zemenes:)
Vakarā, pirms riteņošanas mājās, uznāca tāda lietus gāze, bet mums nekādu piemērotu drēbju, pauzējam kādu stundu. Dienu iepriekš vēl jautāju, vai šovasar vispār ir odi? - tad nu vakar daži priecājas sevi parādīt, kamēr gaidīju lietus mazināšanos.

14. 07. Kaut arī mans tēvs noliedza, ka ēst gatavošana ir viņa hobijs, viņš to darīja katru dienu un lutināja mūs ne tikai ar ikdienišķām pusdienām, vakariņām,  bet arī ar ko īpašāku. Diemžēl neviens šo talantu mantojis nav, bet tad, kad ļoti, ļoti saņemos, reizēm pie sevis nodomāju, ar šo tēvs varētu ar mani lepoties! Tēvs nekad neskatījās pavārgrāmatās, nevienam nezvanīja, es, protams, tā nevaru, - daudz esmu ieintriģējusies no kolēģes, jo reizi nedēļā darbā gatavojam, reizēm ko apetelīgu ieraugu blogos, bet visbiežāk ko konkrētu meklēju Googlē. Tā kā man pašai ēdiens ir diezgan vienaldzīgs, tad "sapurinos" tikai citu dēļ.

• Lauku plānos bija maksimāli patērēt olas, tāpēc sirsniņvafeļu cepšanai izmantoju tieši šo recepti. Gardas, bet glāze cukura - mums tas liekas par saldu, var būt pat mazāk par 1/2 glāzi:)
• Tā kā par uzpūteņa gatavošanu man vispār nekādas saprašanas, izvēlējos recepti no sērijas: soli pa solim:) Savu debesmannu gatavoju no jāņogām. Protams, ar tēva putoto salīdzināt nevaru, bet ēdams bija, man par stipru, nākamreiz ņemšu mazāk ogu...
• Vēl viens šīsvasaras plāns: gatavošana uz ugunskura. Šodien vārīju zupu. Man liekas, tādās vienalga, kas iekšā, īsto garšu piešķir gatavošanas veids:) Nekas pāri nepalika!
• Bezalkoholiskais "mohito". Šī recepte mums nesen tika "prezentēta" darbā: Sprite + sablenderētas piparmētras + laims + ledus. Un to baudījām arī šovakar. Atsvaidzinoši!