Tas bija 13. augusta rīts, īsi pirms 10-iem, kad citkārt es lēnām mostos vai lēnām brokastotu, bet ne jau Vecrīgā aplūkotu baznīcu torņus. 😀
Kompleksā biļete uzliek savus laika limitus un esam gatavas turpināt pirms dienas iesākto. Tātad, tepat pāri ielai, stalažās paslēpts, Mencendorfa nams. Kā pirmās apmeklētājas, neļaujam miegoties ne stāvu uzraugiem, ne kasierei, kura labu brīdi groza rokās iesniegto pierādījumu, ka esam jau samaksājušas.
Virtuves nokvēpusī siena liecina, cik viss šeit ir pa īstam, bet galerta formas atgādina par Jūgendstila muzeju. Ak, noteikti ne viens vien muzejs būs, kur atkal ieraudzīt pazīstamo, bet, jā, tur, Jūgendstila muzejā, es pajautāju, kas tas ir? 😀 Uzreiz ir skaidrs, ka šis nams man patiks un iziešu pozitīvisma pārpilna.
Aprakstā ar interesi izlasīju par dīli, uzzināju, kāpēc lielajam galdam ir paaugstināta apmale un nepacietīgi gaidīju 3. stāvu, lai ieraudzītu kādu interesantu rokdarbu:
Līgavas vainags, izgatavots no zvīņām
Jā, tālāk tik gribas iet un priecāties par mēbelēm, sienu gleznojumiem, parketu... Palasīt... Uzklausīt... Izbaudīt... 💝
Nama apsilde bija atkarīga tikai no manteļskursteņa. Aizvien te ziemās esot ļoti auksti, tāpēc gultas tika sildītas ar ogļu pannām:
Jau 17. gadsimtā šajā namā atradās stiklinieku darbnīca, tradīcija ir saglabāta arī mūsdienās:
Mencendorfa nams esot vienīgais šāda veida muzejs Baltijā. Te, tāpat kā Jūgendstila muzejā, bijām vienlaikus ar tūristiem. Kaut arī šis nams ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle, es izjūtu to radniecīgāku tieši Jūgendstila muzejam. Vienīgais, kas man šobrīd nav skaidrs, vai šis muzejs strādā arī ziemā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru