Anīkščos noteikti jāapskata arī citas vietas :) - tā rakstīju sestdien :)
Tad nu dažos teikumos par to, kur var iegriezties un dažas bildes no tā, ko redzēju es.
Gaisa taka ir jauna, bet vīnu Anīkščos ražo kopš 1929. gada. Šajā tūrē vīna ražotne mums nebija iekļauta, taču autobuss novietojās netālu no tās un visi, kuri vēlējās, devās uz vīna veikaliņu (netālu no "Maximas XX").
Pilsētā no 2010. gada ir eņģeļu muzejs, kurā skatāmi dažādos laikos tapuši eņģeļi:
Man tā vien gribas domāt, ka uz jumta sēdošais jau manīts Viļņā, pirms vairākiem gadiem... :)
Kautrīgais sagaidītājs :)
Te varētu būt 2 vienā :) Jo kāds šeit redz, protams, eņģeli, kāds kaut ko citu, vai ne? ;)
Ja pareizi atceros, šie izdauzīti no koka ar āmuru.
Muzeja eksponāti izvietoti 2 telpās apakšstāvā + bēniņstāvā.
Braukājot pa Anīkščiem, manīju šauras sliedes. Šaursliežu bānītim par godu iekārtots muzejs. Vecā stacijas ēka uzcelta pirms vairāk kā simts gadiem, starp citu, togad piedzima viens no maniem vectēviem, kuram kāds dzīves posms tika pavadīts, dzīvojot Latvijas bānīša dzelzceļmalā (Viesīte - Daudzeva). 1972. gada 31. augustā tajā posmā bānītis čukčināja pēdējoreiz, tāpēc es par to zinu tikai no stāstiem un bildēm. Šeit es to pieminu tāpēc, ka līdz ar to mani vilina Latvijas bānītis Gulbenes pusē, kur ir vēl tā reālā iespēja paceļot :) Arī Anīkščos sliedes lietošanā :) Nu jā, bet šī ceļojuma tūre turp mūs neveda.
Toties tikām pabaroti un palaisti savā vaļā Zirgu muzejā (ak, kā man galīgi aizmirsusies nedaudz pastudētā lietuviešu valoda, jo es tak sadomājos, ka mūs vedīs arklus rādīt :D )
Noskopojos. Izdomāju, ka viss tik ļoti atgādina mūsu pašu Etnogrāfisko muzeju, ka biļeti nepirku. Pati teritorija izstaigājama par baltu velti, bet telpas tad paliek aizkadrā. Arī ar pajūgu nebraucu, jo, sasaistot šo braucienu ar bērnības atmiņām, pie tā paša vectēva zirdziņš mani vizināja daudzas reizes pa ceļu, kurš bija tapis šaursliežu dzelzceļa vietā :) Kamēr nav sentimenta, tikmēr var pastaigāt kājām :)
Zirgi izklaidēm, zirgi aplokā un zirgi, lietuviešiem tik raksturīgajos, kokgriezumos un citos mākslas objektos :)
Kafejnīcas nosaukums arī par tēmu - "Pasagele" - pakaviņš; nobildēju ne pašu ēstuvi, bet samteņu pakavu iepretim tai :)
Ēšanas jautājums no firmas puses tika aprunāts dažādās versijās. Bet nebija tā, ka sagaidītu mūs ar klātiem galdiem... Jā, galdi bija rezervēti, bet tie, kuri pasūtīja tikai tad, īpaši ilgāk par pārējiem negaidīja. Pielietās kvasa glāzes sevi neattaisnoja, jo dažās vannojās mušas un lapsenes :( Starp citu, kvasu neatpazinu :) Izvēlnē bija kvass un ābolu sula, un es domāju, ka servētā ir sula, jo dzēriens bija dzeltenīgs. Nekas tamlīdzīgs agrāk nebija dzerts, tomēr daļu atstāju glāzē, sabaidījos, ka vēderam tas var arī nepatikt. Jo vēderam jau bija jāsamierinās ar cepelīniem, kurus beidzot piespiedos nogaršot. Labi zinu, ka šādi gatavoti kartupeļu ēdieni man galīgi nepatīk, taču reižu pa reizei sevi salaužu, šoreiz par godu Lietuvai:) Latviešu domas par šo kafejnīcu dalās. Nedomāju, ka ēdiens tur slikts, bet likās, ka par maz oficiantu - 3 jaunieši teciņiem vien šaudījās iekšā, ārā. Tāpat kā tik apmeklētai vietai ar vienu tualeti arī paknapi. Īpaši, ja piebrauc vēl kāds ekskursantu autobuss (šoreiz tie bija mūsu tautieši)... Gids gan teica, ka pašā muzeja teritorijā esot arī citur labierīcības.
Un vēl Anīkščos ir vieta, kurp daudzi latvieši dodas tulpju ziedēšanas laikā - Burbišķu muiža :)
Ne jau vienmēr atskaites punkts ir Rīga. Internetā pamanīju izstrādātus maršrutus gan ar auto, gan velo, piemēram, Lietuva - Latvija - Baltkrievija (protams, valūta ir mainījusies pa šo laiku) vai Latvija - Lietuva ar velo, kur ietverta Latgales puse :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru