Pastaiga gaisā

Iepriekšējais ieraksts tapa spontāni, vien tāpēc, ka bija tāda alus diena, bet šis domās rakstās jau nedēļu :)

Laikam jāsaka, ka man ir tāds pašplāns: reizi mēnesī apmeklēt kādu kultūras pasākumu un vairākas reizes gadā doties kādā tuvējā ekskursijā (LV; LT; EE). Anīkšču gaisa taka

mani vilināja kopš brīža, kad tā bija atklāta (pagājušā gada augustā) un par to viens pēc otra rakstīja arī Latvijas ziņu portāli. Unikāla, jo pagaidām A-Eiropā nekur citur tādas nav! Bez tam bieži turp organizē braucienus tā firma, ar kuru devāmies pavasarī uz Tartu. Firmu nereklamēšu, bet viņi nereti pazemina cenas un, ja gadās trāpīt tādā brīdī, tad brauciens ir finansiāli daudz izdevīgāks par personīgā auto ripināšanu :) Bet trūkumi arī ir. Vai nu nolaidība, vai firmas vēlme iekasēt naudu ar cerību, ka daži nebrauks, nezinu, bet arī šoreiz izvietošanās autobusā neiztika bez starpgadījuma. Kāds pāris palika bez vietas! It kā dēļ tā, ka nezināms autobuss un vietu mazāk kā parasti... Jāpiebilst, ka situācija šoreiz bija risināma un neviens Rīgā nepalika, bet daudz jau netrūka. Firma pati (noteikti kā vairākums citu) savu autobusu parku netur, bet iznomā reisam. Šoreiz uzzināju, ka ir nozīme autobusa galam, kurā sēdi, ja kaut kas nav īsti kārtībā ar kondicionieriem... Pirku vienas no pēdējām biļetēm un... Šoferītis teica, ja laidīs auksto gaisu, priekšējie sasalšot ragā, tā ka brīžiem bija grūti, labi, ka diena bija apmākusies :) Pa lielam, par to naudu, labi, sīkums tas bija, jo tas ātri aizmirstas. Šoferis izskatījās gana jauks kā cilvēks, toties darbam īsti gatavs gan ne, sākot ar GPS iztrūkumu, 4-reizēju nomaldīšanos un runāšanu pa mobilo brauciena laikā :( Gids iegadījās tas pats, kas pavadīja mūs uz Tartu. Superīgs!

Anīkšču galotņu taka ceļojuma punktos bija pati pirmā. Mēs laikam bijām tur drīz pēc atvēršanas. Un ne velti. Gids stāstīja, ka, lūk, mēs braucam un ceļš ir tukšs, bet pirms gada bijis 2 km kājām jāčāpo. Nebūtu jau arī nekāda traģēdija pastaigāties, ja nu kas, es domāju :) Taču ja gribas piebraukt līdz galam, tad no Rīgas jāizbrauc ap 7, lai apsteigtu pašus lietuviešus, jo pēc stundas mašīnu rinda stiepās tālu, tālu... Jā, un tiešām redzējām vietējo numurzīmes vien.
Taka sākas pie viena no kaimiņzemes lielākajiem dabas veidojumiem - Puntuka akmens. Lietuviešiem šī vieta ir svēta un ievērojami ir arī lidotāji, kuri atveidoti bareljefā šajā akmenī.
Takas izveidē izmantoti ES līdzekļi, kas nosakot arī ieejas maksu tuvāko gadu laikā. Šobrīd jāmaksā tikai 1 eiro :) Ir iespēja ņemt arī gidu, kurš latviski kaut ko (es nezinu ko, jo mums nebija :) ) pastāstīs. Tas laikam maksā 4 eiro. Nemāku teikt, kāpēc galotņu taka, jo, kā redzams pirmajā bildē, tad pāri galotnēm neesam... Varbūt es vienkārši nezinu, no kura brīža kokam sākas galotne... Nenotvēru nekādas īpašās sajūtas, jo nejutu lielu atšķirību - iet pa gaisa tiltu vai pa pa meža taku tos 300 metrus.

Taču galapunkts - skatu tornis, jā, tur ir vērts kāpt! Protams, kā visos jaunajos projektos, objekts pieejams visiem, arī uzbraukt te var :)

No 34 metru augstuma paveras skaists skats gan tuvumā, gan tālumā. Un beidzot patiešām esam virs galotnēm!!! Anīkšči vispār esot iedvesmojoša vieta, te dzimuši daudzi Lietuvas literāti.

Vējā vai arī ļaužu iekustināts, tornis šūpojas :)

Tas, kas man šķiet interesanti, bet uzzināju tikai pēc ekskursijas - torņa arhitektoniskais risinājums arī ir ļoti lietuvisks, jo tas atveido Aukštaitijas novada tautisko jostu :)

 

(attēls no Pinterest) 

Anīkšču gaisa taku atzinīgi jau novērtējusi ANO Pasaules tūrisma organizācija, tomēr zinu latviešus, kuri ir vīlušies šīs takas īsumā. Lai no tā izbēgtu, Anīkščos noteikti jāapskata arī citas vietas :)