Hei, hei!

Kā iztikt mēnesi bez interneta? (Pie tam, absolūti, jo arī darbā tā nav:) ) Grūti. Bet svētīgi, jo, piemēram, bija vakari ar pasaku lasīšanu:) Jāpiebilst, ka ārēji nekādu šķēršļu nebija, taču iekšēji viss pamatīgi samudžinājies.
Pagājusi Latvijas 95. dzimšanas diena. Pagatavoju savu pirmo tiramisu, jo citādi man bija gultas režīms.
Traģiskie Zolitūdes notikumi arī mani neatstāja vienaldzīgu. Pēc tam uzzināju, ka starp maniem paziņām bija divi, kuri varēja būt tur, bet neizprotamu iemeslu dēļ tomēr neaizgāja. Viens no viņiem pat nav rīdzinieks, tāpēc aizdomājos, ka arī es esmu iepirkusies, piemēram, Imantā vai Pļavniekos, kur nekad mūžā neesmu dzīvojusi.
Šī mēneša prombūtnē sailgojos pēc jums (kas lasa šīs rindas un kuru ierakstus lasu es). Atgriežoties saprotu, ka ir pienācis laiks paskaidrot tiem, kuri nezināja un nesaprata, bet morāli mani atbalstīja:) Kā arī milzīgs paldies tiem, kuri tērēja savu laiku, piedāvāja palīdzību!
Augusta pēdējās dienās paliku bez mājām... Tas viss bez traģiskuma, vienkārši - nācās mainīt, bet tobrīd es tādam pavērsienam itin nemaz nebiju gatava.  Mums katrs jauns septembris ir kas īpašs un reizē grūtāks par pārējiem vienpadsmit... tas patiešām nebija īstais brīdis... Un īstais brīdis tas nebija arī nekustamo īpašumu tirgū, pieprasījums krietni pārsniedza piedāvājumu un cenas auga pa dienām, kvalitāte samazinājās. Jau biju gatava rakstīt atlūgumu un braukt prom...
Bezcerībā bija arī pa kādam pozitīvam mirklim. Neiedziļinoties notikumiem pa vidu, beidzot bija zvans. Šajā situācijā tas izklausījās pilnīgi nereāli, tāpat kā tas, ka tikai pateicoties vējam, atkrita viens svarīgs pasākums jūrā, tāpēc biju Rīgā! Tikos, skatījos, bet palika tik skaudra sajūta, jo šādās lietās un vietās ir svarīgi būt pirmajam un tā nebiju:( Norunātajā atbildes došanas dienā mobilais klusēja... Un tomēr... Viss atrisinājās!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! (turpat un ar tiem pašiem cilvēkiem:) )
Man liekas, ka aizvien esmu kaut kādā šoka (pozitīva) stāvoklī, kaut kādā neticībā. Ovācijas ir izpalikušas. Tovakar, kad atceļoja pēdējās mantas, saslimu. Sākumā nodomāju, ka tas no pēdējo dienu skraidīšanas bez virsdrēbēm pa āru, taču tomēr tas izrādījās ļoti nopietns vīruss, kurš bija iemaldījies darbā, nācās pagulēt mājās. Diemžēl nodevu stafeti tālāk. Tāpēc jau arī atliku un atliku interneta meistaru saukšanu, ka dzīvoklis pārvērsts par palātu, bet nu viss o.k. !