Ziemeļblāzmas pils vakarā

Braucot vakaros mājup, atcerējos savus vidusskolas gadus, kad Rīgā man visvairāk patika gaismas, jo tas nebija Rīgas tumšo ieliņu apmeklējums, bet brauciens uz teātri (lielākoties)... Bet tagad es priecājos par Ziemeļblāzmas pils izgaismojumu. Sapratu, ka jāpaspēj aiziet, nobildēt. Jāpaspēj, kamēr esmu tepat blakus, jo pēc nedēļas, ak, pat nezinu, kā būs, bet sāksies jauns posms manā dzīvē:) Vairs neraudu par to... Šīs nedēļas ir palīdzējušas "pārgriezt nabassaiti" ar Vecmīlgrāvi, kurā nodzīvoti vien nieka pieci gadi. Neatminos, kurā brīdī manī uzplauka lielā mīlestība pret šo pusi? Tāpēc arī tad, kad mūs vairs nekas neturēja šeit, mēs tomēr palikām, man pat bija ļoti svarīgi sagaidīt šo 4. maiju, kad atdzims pils! Varbūt tā ir domu maģija, kas ļāva sagaidīt, bet pēc tam palaida vaļā? Palaida, kad nemaz nekur negribas skriet... Bet nākas:) Arī bildes tvertas steigā, pāris minūtēs izskrienot parkam cauri:)