Divas pēdējās bildes divās dažādās dienās: saulainā un lietainā. Šorīt mums te saule mijas ar mākoņiem un kopš vakardienas noņemts siltums radiatoros.
Pagājusi par vienu stundu garākā nakts, ko novērtēju kārtīgi izguļoties, lai kaut cik atgrieztos harmonijā. Pēdējā nedēļā (un vēl + dažās dienās) atpūta un miegs bija apdalītā pozīcijā. Tieši pirms nedēļas miega kontā ieripoja tikai trīs stundas, kad atgriezos no skolas salidojuma, bet piecēlos puslīdz pieklājīgā laikā:) Tā kā jau dažas dienas pirms pasākuma režīms bija pazaudējies, tad šī nedēļa pagāja ar lielu vēlmi ātrāk tikt pie brīvdienām. Un arī vakar vēl nācās celties salīdzinoši agri, jo no rīta bija jāpavada un jāpalaiž bērns pirmajā tālajā braucienā. Biju nedaudz uztraukusies, jo, nerunājot par to, ka pa ceļam var gadīties kādas ārkārtas situācijas, kad transports salūzt vai ceļā rodas šķēršļi, atcerējos starpgadījumu... Braucām ar vilcienu no Daugavpils uz Rīgu, Krustpilī "iestrēgām" uz pusstundu vai ilgāk, jo citā vilcienā bija nomiris cilvēks, pēc tam Daugavpils vilcienam bija jāstājas katrā pieturā, tā ka jau tā ilgais brauciens pagarinājās. Pienāca brīdis, kad bērnam sagribējās uz labierīcībām, aiziet vienreiz, otrreiz, netiek... Pajautājot konduktorei, atbildes vietā bija "ķērciens": sanitārā zona!!! Pēc tā bērnam sākās panika un vēdersāpes, man panika par to, ka, izkāpjot Salaspilī, mājās netiksim... Līdz galapunktam, protams, neatbraucām, bet runājoties, mierinot, vismaz Ķengaragu sasniedzām:) Un kādā aptiekā, kurai darba laiks bija beidzies un nodošanas čeki izdrukāti, dabūju "ogli" (lūk, te varēja "ķērkt", bet ne visi ir tik principiāli). Sekas jutām vēl ilgu laiku: nedēļu visur gājām tikai kājām; kad atsākām braukt, pa vairākām reizēm tika iets uz tualeti; ja bija jābrauc ar vilcienu caur Ogri, tad šī pilsēta bija kā bieds, jo no Ogres līdz Rīgai sanitārā zona:); skolas ekskursijas izpalika... Pēc konsultācijas ar ārstu atlika tikai turēt īkšķus, lai tas nepāriet nopietnākā fāzē, lai bailes nenomaina reāla organisma reakcija. Tā nu vakarrīt atkal turēju īkšķus, lai brauciens ir veiksmīgs, jo viņš pats par to atcerējās. Beigās nācās turēt arī kāju īkšķus, lai tā nebūtu vērā ņemama zīme, ka ceļā uz centru gadījās šķērslis, nopietna avārija. Visu dienu man acu priekšā uzplaiksnīja bilde ar cietušo sievieti un esmu nomierinājos tikai šorīt, izlasot Apollo, ka tomēr dzīva...
Nu pati es arī patlaban jūtos dzīvāka par dzīvu, jo jūtu sevī enerģiju (atpūta! miegs!). Īsti neko šodienai neesmu ieplānojusi, bet gan jau beigšu pakot mantas, kuras vēl to nav piedzīvojušas:)
Jā, pēdējās pārdomas Vecmīlgrāvja apartamentos... Vēl, domājams, pabeigšu apkopot šablonus ar eņģeļiem, jo apkārt jau sākusies gatavošanās Ziemassvētkiem.
Nākamnedēļ atslēgšu internetu, bet jaunu vēl pieteikusi neesmu, turpinu pētīt attiecīgā rajona piedāvājumus un atsauksmes forumos.
Nākamreiz klabināšu taustiņus jau citā vietā. Tad arī solos uzrakstīt ko vairāk par pārmaiņām, jo pašlaik es tam emocionāli neesmu nobriedusi, bet paldies visām par uzmundrinājumu un visiem par reālo palīdzību un labo gribu!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru