Lieldienu meditācija

Sākotnējie Lieldienu plāni itin nemaz nebija saistīti ar Rīgu, taču pārmaiņas neuzkrita kā sniedziņš svētku rītā, - visu nedēļu staigāju sērīgi dungodama Lieldienas Rīgā (ar A. Dubasa melodiju), un domās kārtodama idejas, ko pasākt, ja atkrīt visi sabiedriskie pasākumi, jo mums pēcslimības periods?
Šis nebūs stāsts par olu krāsošanu (kaut arī tas neizpalika), jo, lai piedod Lieldienas, bet šajās dienās primārā biju es pati. Darīju lietas, kas man ļoti patīk, kurām ikdienā aizvien nav laika.
Viena no šīm lietām - mandalu krāsošana:

 Katram ir savs stāsts, kā līdz tām nonākts. Manējais aizsākas sen. Tā kā mandalas ne tikai zīmē, bet arī izliek no jebkādiem materiāliem, tad man ir arī tāda pieredze, jo viesībām augļu, dārzeņu plates mēdzu izkārtot mandaliski. Tagad bija vairākas atrastas netā, bija vien jāizprintē. Un ja padomā, vai mandalas ar savu apaļumu nebūtu viens traki iederīgs šo svētku simbols?! Vismaz man, vismaz šoreiz!
Mandalu krāsošana prasa lielu koncentrēšanos. Savukārt tā attīra cilvēku kā garīgi, tā fiziski. Es piedevām dzēru kļavu sulas, krāsoju un domāju, ka ir joki, bērnībā nevienu zīmējumu nevarēju izkrāsot - trūka pacietības, bet tagad... Bet diezin vai arī tagad man būtu patikšana parastam zīmējumam - nu ir taču tajās mandalās kaut kas suģestējošs! Bet ne visās. Piemēram, tiešsaistes mandalām ir cita jēga - mākslinieciskā, man patīk, bet nepalīdz.
Mandalas nedrīkstot dāvināt.Nav arī tāda doma bijusi.
Ļaujos krāsām, beigās reizēm liekas par raibu, bet tāda jau mandalas būtība - notvert mirkli, taču īstenībā visas manas mandalas ir melnā krāsā, pārpildītas ar šļakvielām (vai kā tās sauc???), negatīvajām emocijām, problēmām, no kurām sevi atbrīvoju, krāsojot mandalas. Tas, kas redzams, tas ir tikai vāciņš, un arī es pati, atgriežoties pie izkrāsotajām mandalām, neveru tās vaļā,bet priecājos tikai par ārējo!

Sniegoti drūmais laiks izrādījās ļoti iedvesmojošs piecu mandalu izkrāsošanai :)