Somu rakstnieces Sisko Istanmeki romāns "Pārāk resna, lai būtu taurenītis" izdots pirms gadiem piecpadsmit, taču manā lasāmo grāmatu kaudzē nokļuva tikai šogad. Uz skapīša līdzās gultai nostāvējis ne vienu vien nedēļu, jo, eh, laiks tāds, ka domāju biežāk, nekā patiešām saņēmos uzšķirt to vietu, kurā aizkavējusies grāmatzīme. Grāmata ir par mīlestību, par neatlaidību, par īsto vietu. Romāna galvenie varoņi - Kaisu un Erns - neatbilst ierastajiem stereotipiem par sievietēm un vīriešiem. Īsumā - grāmata patika, jo nebija paredzami visi notikumi. Romānu caurvija viegls humors, netrūka arī traģisma (visvairāk mani nošokēja Kaisu rīcība kaķa slimības sakarā). Un aizvien ir tā sajūta, ka ik pa laikam esmu iegriezusies Rūtinojas "Dažādajās precēs".
"Māte mēdza teikt, ka spēcīgai sievietei ir divas iespējas - parādīt, ka ir spēcīga,
un pēc tam ciest no sekām, vai arī izlikties vājai un kautrīgai."
"- Grūti būt vīrietim ar mazu augumu, - Erns saka.
- Lielai un resnai sievietei arī nav nekāda saldā
dzīve, - Kaisu smejas."
"Visi, kas man apkārt, nomirst. Tie bērni, kurus savā klepī esmu turējusi,
nomirst. Mans pašas bērns nomira jau kā auglis, nomira šis bērns, un
viens bērnišķīgs puisis nomira, kopš tās reizes pagājis daudz laika. Es
esmu nolādēta."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru