Sen, sen, sen atpakaļ notika kaut kas neizskaidrojams.
Mamma abonēja kaudzi dažādu žurnālu un avīžu. Starp visiem bija arī "Rīgas Viļņi" - tolaik milzu avīze. Mammai bija sava pieeja, kā no šī "palaga" izveidot ērti pāršķiramu žurnālu. Tam nebija nepieciešams nekāds īpašs talants, taču es vēl biju bērns un pie izdevuma tiku tik tad, kad tas bija attiecīgi sagriezts un izraibināts ar mammas pasvītrojumiem, ko mums 📺 skatīties. Lai viss būtu vēl ērtāk, parasti kreisās puses lapa bija vertikāli pārlocīta uz pusēm, bet dažkārt aizlocītajā daļā bija kaut kas vairāk par programmu, piemēram, bilde ar kāda raidījuma varoni. Kaut foto bija melnbalti, tie piesaistīja uzmanību, jo visādi citādi izdevums man šķita ļoti garlaicīgs.
Tā reiz, atlokot lapu, ieraudzīju vīrieša bildi. Galvā interesanta cepure. Izteiksmīgas uzacis. Zem deguna ūsiņas. "Čārlijs Čaplins," es nodomāju. "Hmm... Čaplins? Kas tas par uzvārdu?" Pārskrēju ar acīm programmai. Jā, tiešām Čaplins. Es toreiz vēl ilgi prātoju, kā - kā gan es to varēju zināt? Neatcerējos, ka būtu agrāk viņu televīzijā redzējusi...
Senais notikums man tagad nāk prātā katru reizi, kad izlasu šī aktiera vārdu, ieraugu viņa foto vai kadrus ar viņa piedalīšanos. Ķermeni pārņem siltums, bet tam seko drebulis, jo aizvien kaut kas biedē faktā, ka toreiz viņu atpazinu. Vai tas liecina par iepriekšējo dzīvi? Vai tiem mēnešiem, kad patiešām varējām satikties? Izrādās, mani pirmie Ziemassvētki Čaplinam bija pēdējie...
Šogad es sapratu, ka tā ir kārtējā zīme, aiziet uz Ķīpsalas izstādi un ieraudzīt itāļu rakstnieka Fabio Stasi (1962) romānu "Čārlija pēdējā deja". Nopirku. Ja tā padomā, tak neko īsti es par šo aktieri nezināju.
Paņēmu lasīt tad, kad nupat bija ātri pieveikti vairāki romāni - romāni, kuri bija tik interesanti, ka tos ne reti iemainīju pret vakariņu gatavošanu un agru gulētiešanu. Pie "Čārlija pēdējās dejas" viss piepeši mainījās, no darba mājās ierados nogurusi un labprāt "izvēdināju galvu" virtuvē vai pārkārtojot kādu plauktu... pēkšņi atskārstot, ak, laiks tā kā doties pie miera... Tāpēc šī romāna lasīšana ieilga. Pārsvarā piespiedu reižu pa reizei kaut pusi lapas izlasīt. Nolikt malā nelasītu nebija prātā, jo mani vada doma, ka viss iesāktais jānoved līdz galam. Vietvietām gan aizrāvos un dusmojos uz miegu, kurš negaidītā brīdī bija nolicis manu vaigu uz grāmatas. Un kaut kad pienāca arī pēdējā lappuse. Tas bija jau pirms vairākiem mēnešiem, taču šobrīd, turot uz skapīša "Ienirt", bet ,cenšoties pabeigt ierakstu par "Čārlija pēdējo deju", prātā nāk doma: abi galvenie personāži nodod vēstījumu saviem dēliem. Arī nāve figurē abos darbos.
Jā, ir pagājis laiks, bet tie ir tikai mēneši, ne gadi, un es vairs neatceros romāna "garšu", kaut ko tādu, ko atcerēties vēl ilgi, ilgi, bet Fabio Stasi par šo romānu ir saņēmis vairākas literārās balvas.
Mamma abonēja kaudzi dažādu žurnālu un avīžu. Starp visiem bija arī "Rīgas Viļņi" - tolaik milzu avīze. Mammai bija sava pieeja, kā no šī "palaga" izveidot ērti pāršķiramu žurnālu. Tam nebija nepieciešams nekāds īpašs talants, taču es vēl biju bērns un pie izdevuma tiku tik tad, kad tas bija attiecīgi sagriezts un izraibināts ar mammas pasvītrojumiem, ko mums 📺 skatīties. Lai viss būtu vēl ērtāk, parasti kreisās puses lapa bija vertikāli pārlocīta uz pusēm, bet dažkārt aizlocītajā daļā bija kaut kas vairāk par programmu, piemēram, bilde ar kāda raidījuma varoni. Kaut foto bija melnbalti, tie piesaistīja uzmanību, jo visādi citādi izdevums man šķita ļoti garlaicīgs.
Tā reiz, atlokot lapu, ieraudzīju vīrieša bildi. Galvā interesanta cepure. Izteiksmīgas uzacis. Zem deguna ūsiņas. "Čārlijs Čaplins," es nodomāju. "Hmm... Čaplins? Kas tas par uzvārdu?" Pārskrēju ar acīm programmai. Jā, tiešām Čaplins. Es toreiz vēl ilgi prātoju, kā - kā gan es to varēju zināt? Neatcerējos, ka būtu agrāk viņu televīzijā redzējusi...
Senais notikums man tagad nāk prātā katru reizi, kad izlasu šī aktiera vārdu, ieraugu viņa foto vai kadrus ar viņa piedalīšanos. Ķermeni pārņem siltums, bet tam seko drebulis, jo aizvien kaut kas biedē faktā, ka toreiz viņu atpazinu. Vai tas liecina par iepriekšējo dzīvi? Vai tiem mēnešiem, kad patiešām varējām satikties? Izrādās, mani pirmie Ziemassvētki Čaplinam bija pēdējie...
Šogad es sapratu, ka tā ir kārtējā zīme, aiziet uz Ķīpsalas izstādi un ieraudzīt itāļu rakstnieka Fabio Stasi (1962) romānu "Čārlija pēdējā deja". Nopirku. Ja tā padomā, tak neko īsti es par šo aktieri nezināju.
Jā, ir pagājis laiks, bet tie ir tikai mēneši, ne gadi, un es vairs neatceros romāna "garšu", kaut ko tādu, ko atcerēties vēl ilgi, ilgi, bet Fabio Stasi par šo romānu ir saņēmis vairākas literārās balvas.
"VECAIS. Manam dēlam Kristoferam ir tikai deviņi gadi... Gribētos vēl
pieredzēt, ka viņš paaugas...
NĀVE. Par to vajadzēja domāt iepriekš. Kāpēc tik vecs laidi viņu
pasaulē?
(..)
VECAIS. Paklau, saderēsim tā (viņš runā, līkumā saliecies, cenzdamies
pārvarēt sāpes): ik Ziemassvētkos tu mani apciemosi, un, ja man izdosies
tevi sasmīdināt, tu ļausi man palikt šajā pasaulē līdz nākamajiem
Ziemassvētkiem..."
"Dzīvē daudzkārt nākas atdzimt, tik daudzas reizes, ka jāiemācās
tūlīt celties kājās un staigāt."
"Dabasmāte mani aplaimojusi ar mazu augumu, lai man
nevajadzētu neviena priekšā rāpot uz ceļiem."
"Šī aina man uzdvesa neizskaidrojamas skumjas. It kā viss un visi
būtu nozvērējušies mani pamest. It kā lapas grasītos doties projām
no kokiem un zivis no dīķiem. It kā Losandželosas parkos kāds būtu
nozadzis visas šūpoles. It kā visa pasaule piepeši būtu kļuvusi tukša."
"Piegāju pie pirmā galda, paņēmu vienu zīmogu, dziļi iegremdēju
tintes spilventiņā un pa vidu vispārējam apjukumam uzspiedu to
uz visjaunākā ierēdņa pieres. (..)
Manā un citu pasažieru vārdā - liels paldies! - es sacīju un izšmaucu
pa durvīm, pagūdams izvairīties no tintnīcu, pīpju un lineālu krusas."
"Un tā viņi smējās gadiem ilgi, nespēdami rimties, un es parakstīju
darba līgumus citu pēc cita, līdz kļuvu par visu laiku visaugstāk
apmaksāto aktieri: 670 000 dolāru gadā, vairāk nekā 10 000 nedēļā."
"Jaunības gados biju nosolījies uz katru alfabēta burtu dabūt pa
skuķim: Agnese, Bārbara, Kerola, Dorotija... Lai mana dzīve
ir kā mīlestības vārdnīca! Arvien, kad iepazīstos ar kādu sievieti,
man iešaujas prātā, vai es gribētu vai negribētu viņu skūpstīt.
Tā bija tolaik, un tā ir vēl šobaltdien! Neņem ļaunā, Kristofer,
tas jau nenozīmē, ka tāpēc es Tavu māti mīlētu mazāk."
"Un tā viņi smējās gadiem ilgi, nespēdami rimties, un es parakstīju
darba līgumus citu pēc cita, līdz kļuvu par visu laiku visaugstāk
apmaksāto aktieri: 670 000 dolāru gadā, vairāk nekā 10 000 nedēļā."
"Jaunības gados biju nosolījies uz katru alfabēta burtu dabūt pa
skuķim: Agnese, Bārbara, Kerola, Dorotija... Lai mana dzīve
ir kā mīlestības vārdnīca! Arvien, kad iepazīstos ar kādu sievieti,
man iešaujas prātā, vai es gribētu vai negribētu viņu skūpstīt.
Tā bija tolaik, un tā ir vēl šobaltdien! Neņem ļaunā, Kristofer,
tas jau nenozīmē, ka tāpēc es Tavu māti mīlētu mazāk."
Foto var izlasīt Nāves un Čārlija sarunu, kurā minēta līdzība ar Hitleru. 1940. gadā uzņemta filma "The Great Dictator", kura vēl tapšanas laikā izsauca aģentu un ierēdņu nepatiku. Noskatījos šo filmu un izlasīju arī šo rakstu. Var teikt, ka arī bez romāna pēcgaršas turpinās Čaplina laiks, jo šovakar noskatījos "The Kid".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru