Pagājušā gada novembrī SIA "Latvijas grāmata" izdeva biogrāfiju par Margaritu Stārasti, ko sarakstījusi viņas vienīgā meita Lilita Maija Klinkerte. Grāmatnīcā to meklēju diezgan apzināti, jo tobrīd bija vēlme iegādāties kādu šāda žanra lasāmvielu. Biju manījusi dažas ne pārāk glaimojošas piezīmes sociālajos tīklos, bet tas mani ne atturēja, ne arī steidzināja.
Iespējams, nesamelošos, ja teikšu, ka Margarita Stāraste bija vienīgā bērnu grāmatu ilustratore, kuras daiļradi es sākumskolas gados atpazinu. Parasti autorus izceļ, bet bilžu zīmētāji paliek "aizkadrā", kaut pirmās bērnu grāmatas bez ilustrācijām nav iedomājamas. Un es cenšos grāmatu sarunās (un tādu dialogu un diskusiju ar bērniem man nudien pēdējos gados netrūkst!) pieminēt kā vienus, tā otrus (gluži kā "Bikibuks") (bērni, protams, nespēj visus iegaumēt, bet viņi zina, kurš ir kurš un kāds ir tā cilvēka nopelns grāmatas tapšanā). Un ja reiz par bērnību, tad pirmā grāmata, ko patstāvīgi izņēmu ciema lielajā bibliotēkā, bija tieši Margaritas Stārastes ilustrētā "Runci, runci, vāri putru".
"Margarita Stāraste. Post Scriptum" nav klasiska biogrāfija, bez tam līdztekus autore piemin arī atsevišķas savas dzīves epizodes, komentē vēstulēs minētos faktus. Un visam cauri vijas līdz galam neizsāpētais, atsvešinātība vistuvāko cilvēku starpā.
,, Bet pati Margarita centās no sevis radīt tādu labas vecmāmiņas tēlu uz ārpusi, jo saprata, ka bērnu grāmatu ilustratorei ļoti labi atbilst tāds tēls, bet dzīvē viņa bija tieši pretstats, un es domāju, ka bērnu grāmatu autorei jau nu katrā ziņā vajadzētu mīlēt savus bērnus, mazbērnus... '' - tā Lilita saka kādā no intervijām Latvijas Radio.
Grāmatas vākam autore izvēlējusies zīmīgu fotogrāfiju - Margaritu Stārasti ar masku, bet jau 2. lappusē ir uzņēmums no tā paša karnevāla, kurā Margaritas seja ir atklāta. Par to tad arī Lilitas stāsts, kas slēpās aiz šīs sievietes maskas. Līdz galam arī man nav izprotams patiesais grāmatas izdošanas mērķis. Oficiālā versija ir par precizitātes ieviešanu notikumu hronoloģijā, bet paralēli grāmata pārpludināta ar faktiem "dzeltenās preses" stilā. Piekrītu, ir pēcteču pienākums sakārtot, izlabot, taču, ja vien es nerakstu pētniecisko darbu par Stārastes biogrāfiju, man būs vienalga, kurā gadā Margarita atsāka sarakstīties ar Gerritu, kad atkalsatikās un tā tālāk... Vajag sensāciju, lai kāds nopirktu jauno grāmatu. Man šķiet, ka pati Margarita spertu zemes pa gaisu, ja zinātu, ka pārkāptas viņas autortiesības un publicētas vēstules, kas rakstītas konkrētiem cilvēkiem. Grāmatā to uzdevums ir atklāt pēc iespējas vairāk nesmukumu, melu, diedelēšanas.
Vai nu tāpēc, ka publicēti tik daudzi foto vai tāpēc, ka tik daudz vēstuļu, es it kā sajutu mākslinieces klātbūtni. Protams, var pasmīnēt par taktiku, kā viņa centās ietekmēt jaunības mīlestības rīcību sev vēlamā virzienā, taču kopumā es viņu sapratu, nenosodīju. Acīmredzot tie, kuri dzīvoja pārticīgi un paguva apzināti pabaudīt neatkarīgas valsts iespējas, zināja, ka dzīvē ir daudz feinu lietu. Margaritai ļoti piestāvētu savas vecumdienas pavadīt ārzemju ceļojumos (drusciņ jau izdevās). Omītēm nav vienmēr jābūt bezmaksas auklēm. Mākslinieks vispār ir neparasts cilvēks (kad es sāku grimt papīra griešanā, es arī tā bīstami jūtos; realitāte traucē, jo tā ierobežo laikā - ehh, ir jāiet uz darbu, jāgatavo ēst, jātīra, jāmazgā, pat jāguļ... tik daudz jā-... Jā! Jā, un kur vairs paliek laiks mākslai?)
Iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, kurš nebaidās iepazīt citādu Margaritu Stārasti un kuram nav nepatikas ielūkoties slavenību dzīves aizkulisēs. Viegli lasāma. Stāsts par mūža mīlestību aizvien man paliek Stāsts ar lielo burtu, pat izlasot ne tikai Margaritas, bet arī M. vēstules.😀 Neraugoties uz Margaritas greizsirdību un nesaimnieciskumu un Gerrita skopumu un netaktiskumu, kas atklājas ne vienā vien vēstulē, abi pagūst apprecēties un kopā nodzīvot nedaudz vairāk kā septiņus gadus.
Starp citu, Lilita ir paguvusi uzrakstīt arī grāmatu par savu tēvu, ar kuru Margarita 1941. gada septembrī salaulājās tepat Sarkandaugavas baznīcā:
Bija interesanti izlasīt Tavus iespaidus par šo grāmatu. Es vēl svārstos, vai vēlos to lasīt. Ne jau tādēļ, ka tiktu sagrauti kādi mani priekšstati par Stārasti, bet drīzāk meitas sāpīgās atklāsmes. Tad jau redzēs, kad šai grāmatai būs pienācis mans lasāmais laiks.
AtbildētDzēstPaldies par Tavām pārdomām! Varbūt šādas grāmatas nepieciešamas, lai mēs kā lasītāji lieku reizi saprastu, ka balts ne vienmēr ir balts un melns ne vienmēr melns... Es reiz izlasīju Konsuelas Sent-Ekziperī ''Rozes memuārus'', lai nekad vairs nespētu adekvāti uztvert ''Mazo princi'' un līdzīgus sacerējumus... (jo tā autors dzīvē it kā bijis pilnīgs pretstats savos citātos par ''pieradināšanu un atbildību''paustajam. Un jautājums paliek- vai man kā lasītājam to vajadzēja uzzināt... Cits jautājums- vai šajos memuāros bija pausta patiesība? :)
AtbildētDzēstAija, jautājums par to, vai mums kā lasītājiem šis viss jāzina, ir tieši tas, par ko tagad daži raksta sociālajos tīklos arī šīs grāmatas sakarā. Un tomēr lasītāju pieprasījums(kopumā ņemot) ir pēc citu privātajām dzīvēm un reāliem krimināliem notikumiem. Konkrētajā grāmatā patiesumu apliecina vēstuļu foto. Sašutušie min arī to, ka nav godīgi, jo Margarita šobrīd nevar sevi aizstāvēt. Es gan piebilstu, ka arī Maija sevi nevarēja aizstāvēt, kad māte aizmuguriski par viņu vēstulēs rakstīja melus. Iespējams, ka Maija varēja rakstīt grāmatu par sevi, par savām attiecībām ar māti, citēt šīs vēstules, attaisnot sevi, jo man šķiet, ka tas ir bijis viņas patiesais mērķis, izdodot šo grāmatu.
AtbildētDzēst