Ierakumu pusē

Pulvertornis redzams vai ik rītu, bet, kas aiz tā mūriem, uzzināju nesen. Lai aizietu uz Kara muzeju, man tomēr bija vajadzīgs "burkāns" - bezmaksas ieeja un laba kompānija. Nezinu, kāpēc nav jāpērk biļete, bet fakts, ka man tur būtu vajadzīgi gadi, lai es to visu izlasītu.
Varbūt tomēr nebija gluži īstā reize, jo muzeji katru otro dienu... Man tā bija nesteidzīga pastaiga, centos sabildēt savus pieturas punktus, bet secinājumus izdarīt krietni vēlāk, paralēli rakstot blogam.

(Arkādijas parka ūdenskritums un karavīri 1919. gada vasarā)

(Jukuma Vācieša tintnīca, kuru viņam uzdāvināja karavīri 1918. gadā) 

Dzīvojot netālu no vietas, kur rūnīcas "Provodņik" agrākās strādnieku mājas galu rotā padzisusi  reklāma, pievērsu uzmanību lielo uzņēmumu evakuācijai uz Krieviju. Visu centās aiztransportēt līdz ar darbiniekiem:

Šādas rūpnīcas pēc 1. Pasaules kara atjaunotas vairs netika.

 

Kara laikā ne tikai raka, slēpās un šāva, bet arī koncertēja, teātri spēlēja, "dzimtenīti" brūvēja:

Jutu, ka visvairāk iedziļinos dažādu meistarojumu appētē. Koka etvijas, šaha galdiņš ar figūriņām, apavi... Šīs koka tupeles vācu karavīri gatavoja, lai vilktu uz zābakiem, kuri nebija atbilstoši Latvijas ziemai.

Bet kara laikā ļoti populārs bija arī cits izejmateriāls - metāls. Nazīšu spali un glāzītes no šāviņu patronu čaulām, pelnu trauks un vāzes no granātām, gredzeni no lādiņu galviņām...

Ja runa par "laipiņu", kas savienotu Medicīnas un Kara muzeju, tad tie būtu ārstu instrumenti, kuri eksponēti kā vienā, tā otrā muzejā. Mēs visi zinām, ka no kara daudzi neatgriezās, tāpēc pēdējās bildes par aizgājušajiem...

(Kapa plāksnīte V. Nazarovam)

 (K. Trumpmaņa kapā atrastā pudele ar viņa personas datiem)