Burziņš Viļņā. 2. daļa

Turpinu dalīties bildēs un pārdomās par neseno ekskursiju. :)

Runā, ka Viļņas šaurajās vecpilsētas ieliņās esot viegli apmaldīties. Ar to izprintēto kartes gabaliņu, ko mums izsniedza autobusā, ļoti drošā nesajutos, bet vispār ļoti veiksmīgi paturēju prātā, kas kurā debespusē atrodas. :) Neskatoties uz to, ka tirgus ielās burzīšanās bija ne pa jokam!

Cenšoties nepazaudēt gidi, maz ko bildēju. Sākumā likās, te jāatgriežas un te jāatgriežas, bet, aizceļot tālu prom, ne visu vairs uzmeklēju.
Kā jau ļoti ticīgai tautai, lietuviešiem pilns ar baznīcām un jebkurā plānotā ekskursijā gidi aizvedīs un ievedīs vairākās no tām:

 Sv. Erceņģeļa Miķeļa baznīca

 

Sv. Kazimira baznīca. Otrreiz neaizgāju līdz vietai, no kuras var nobildēt kroņveidīgo kupolu, kas šajā bildē ir paslēpies aiz ēkas.

 

Sv. Terēzes baznīca

Arī šīs ēkas gleznojumi lika piestāt:

 

Baziljonu vārti

 

Aušras vārti

(šī bija pati pēdējā bilde, kad gribējās nobildēt Aušras vārtus no attāluma, taču nebija vairs spēka pāriet ielas otrā pusē, lai tas stabs izpaliktu...)

Jā, bet braukts tika uz Kazjukām. 4. marts bija tieši visīstākā Kazimira diena, toties pēc gada Kazjukām pusapaļš gadskaitlis - 415! Šogad, kā mūsu pašu Delfi ziņoja, tirgus kopgarums tika pielīdzināts 17 kilometriem!

Grūti jau pateikt, ko cilvēki svētku tirgū iegādājas visvairāk, ja to var paslēpt iepirkumu somā, taču teju gandrīz katram rokās verba (gide gan to sauca citādi, bet man jau kopš pirmā brauciena prātā tikai verbu vārds). Mūsdienās verbas tiek darinātas no dažādiem materiāliem, bet tradicionāli šo kompozīciju veido no sausajiem augiem. 

Un tagad vairs ne tikai šīs garās vālītes formas, bet arī, piemēram, cāļu galviņas vai zaķīšus... Iztiku bez verbām gan toreiz, gan šoreiz, jo toreiz šķita klapatas atvest, šoreiz jau domāju par ko citu. Un tieši par to autobusā dzirdu vienu sakām: "Paskaidrojiet, kāpēc jūs pērkat? Tur tik daudz putekļu sakrāsies!" Šķiet, neviena viņai konkrētu atbildi nepateica, tikai izteica pieņēmumu, ka lietuvieši noteikti izmet un nākamgad sapērk jaunas verbas. Bija arī idejas, ka šādus darbus noteikti spētu uztaisīt mēs pašas. Noteikti, bet vidējais latvietis laikam neizvēlētos tieši šādas krāsu saspēles, kas lielākoties man ir pat ļoti pa prātam. Arī keramikā. 

Mani ļoti samulsināja Lietuvas lina lietas. Nu akurāt tie paši kaķi, suņi, citi zvēri, kādi sastopami Latvijas tekstilā! Un es speciāli pievērsu uzmanību, vai tie nav Latvijas tirgotāji, kuri šur tur, protams, arī bija! Es tagad sliecos domāt, ka šis audums top Lietuvā, jo tur jau viss ir lētāk. :) 

Kaziuko muge nav pielīdzināms nevienam no Latvijas gadatirgiem. Jūnija sākumā mums ir lielā tirgošanās Brīvdabas muzejā, bet Kazjuku ļaužu pūļi laikam ir atrašanās vietas nopelns. Ja negribas burzīties, tad jāgaida, kad tirgus dienā Viļņā būs draņķīgs laiks. Jo tik pavasarīgi siltās, jaukās dienās, kādas bija šogad, daudzviet, ejot pa tirgus ieliņām, bija jādomā, kā tikt uz priekšu un nepazaudēt kompāniju, somas un citas lietas. Iepirkties tādos posmos vispār nav iespējams, jo tiec stumts "pa straumi", pie kam viss atgādināja divvirzienu ceļu, kurā cilvēks "drīkst" pārvietoties tikai pa labo pusi. Tā kā tirgus ielas garas, zināju, ka tā otrā puse man paliks neiepazīta. :( Lietuvā ir diezgan daudz mana hobija pārstāves, kuras piedalījās arī šajā gadatirgū. Dzīvē neizdevās ieraudzīt nevienu no viņām, lai gan zinu, ka viņas bija. :)