"Otrajā elpā" redzu tik daudz grāmatu, kurām līdzās esmu izaugusi (taisnība, ne visas esmu lasījusi, bet aizdomājos, cik atšķirīgs ir grāmatu liktenis... Žēl, ka tās mēdz arī sadedzināt, izmest vai makulatūrā nodot, jo ir cilvēki (to ikreiz redzu šajā veikalā), kuri tās izlasītu).
Šī veikala apmeklējumi mani atkal saslimdinājuši ar vēlmi lasīt. Mana izvēle ir daudzveidīga. Un tiešām lasu un lasu, un lasu! Rakstīt par šīm vecajām grāmatām domas nebija, bet mani pārņēma tāda sajūsma, ka Jānim Lapsam ir tik forši salīdzinājumi, vismaz romānā "Zirgs, kas naktī dzied", ka jau no pirmās lappuses radās neatvairāma vēlme tos izrakstīt!
Un varbūt tomēr par tām vecajām grāmatām vajag rakstīt? Bibliotēkās tās ir, "Otrajā elpā" un vecāku, vecvecāku krājumos bieži vien arī... Par šo padomāšu, jo ir virkne grāmatu blogeru, kam nesekoju, bet, iespējams, viņi par to ir rakstījuši. Vārdu sakot, pazondēšu situāciju šajā jomā. :) Tas, kas jau procesā, ir bērniem sarakstīto grāmatu izpēte, bet par to citā blogā. ;)
Kafija bija pārlieku karsta un maizītes - sīkstas kā dzēšgumijas (..).
Nekāda kosmētika tā neizmaina sievietes izskatu kā māsiņas forma. Viņai atliek to noģērbt vai arī uzģērbt, lai pasaulē parādītos atšķirīga būtne.
Sēde ritēja kā labi noregulēts daudzkausu ekskavators (..).
Šī dāma Jaungada sagaidīšanu droši vien redzējusi biežāk nekā vīrieti.
Saimnieciskajā darbā viņš bija norijis ne tikai krupi, bet kārtīgu ezi un ne reizi nežēlojās, ka sāpētu vēders.
Viņš bija kustīgs - kā piepildīts ar uzkarsētu dzīvsudrabu.
(..) bez šiem kinoapmātajiem studija nespētu elpot, bez viņiem nevarētu iztikt, tāpat kā nevienu zupu nevar izvārīt bez ūdens.
Galvā saplūda domu biežņa, kas spaidījās un grūstījās kā pasažieri apgāztā autobusā, kuram iestrēgušas durvis.
Šķita, ka smadzeņu vietā guldz gāzūdens.
Meitene izskatījās tik nelaimīga, it kā viņas vainas dēļ būtu nodegusi pilsēta.
O, visvarenie meli un meliņi! Tie ļauj upēm tecēt pret kalnu, govīm perēt olas, bet pekles valdniekam pieaudzēt eņģeļa spārnus.
(..) miegs bija caurs kā izirusi zeķe (..).
Un naktī viņš tvarstīja miegu kā nabaga zvejnieks zivi. Viņa tīklam acis bija lielas kā loga rūtis, bet miegs bija pārvērties mailītē, kas izlīdīs vai caur adatas aci.
Vai mazums cilvēku, kam mugurkauls līdzīgs iestērķelētai krekla apkaklītei - pēc katras mazgāšanas kļūst mīksts kā lupata.
(..) krājumā nu bija palikuši vienīgi svina pelēki mākoņi, lietavas un garas naktis, kurās tumsa saimniekoja nekaunīgi kā lielceļa laupītājs. Tas bija laiks, kad sēņotāji gavilēja, autovadītāji palielināja avāriju procentu, bet kinoļaudis, kam jāfilmē brīvā dabā, nolādēja dievu un meteorologus.
Šī veikala apmeklējumi mani atkal saslimdinājuši ar vēlmi lasīt. Mana izvēle ir daudzveidīga. Un tiešām lasu un lasu, un lasu! Rakstīt par šīm vecajām grāmatām domas nebija, bet mani pārņēma tāda sajūsma, ka Jānim Lapsam ir tik forši salīdzinājumi, vismaz romānā "Zirgs, kas naktī dzied", ka jau no pirmās lappuses radās neatvairāma vēlme tos izrakstīt!
Un varbūt tomēr par tām vecajām grāmatām vajag rakstīt? Bibliotēkās tās ir, "Otrajā elpā" un vecāku, vecvecāku krājumos bieži vien arī... Par šo padomāšu, jo ir virkne grāmatu blogeru, kam nesekoju, bet, iespējams, viņi par to ir rakstījuši. Vārdu sakot, pazondēšu situāciju šajā jomā. :) Tas, kas jau procesā, ir bērniem sarakstīto grāmatu izpēte, bet par to citā blogā. ;)
Un nu citāti no J. Lapsas romāna:
Kafija bija pārlieku karsta un maizītes - sīkstas kā dzēšgumijas (..).
Nekāda kosmētika tā neizmaina sievietes izskatu kā māsiņas forma. Viņai atliek to noģērbt vai arī uzģērbt, lai pasaulē parādītos atšķirīga būtne.
Sēde ritēja kā labi noregulēts daudzkausu ekskavators (..).
Šī dāma Jaungada sagaidīšanu droši vien redzējusi biežāk nekā vīrieti.
Saimnieciskajā darbā viņš bija norijis ne tikai krupi, bet kārtīgu ezi un ne reizi nežēlojās, ka sāpētu vēders.
Viņš bija kustīgs - kā piepildīts ar uzkarsētu dzīvsudrabu.
(..) bez šiem kinoapmātajiem studija nespētu elpot, bez viņiem nevarētu iztikt, tāpat kā nevienu zupu nevar izvārīt bez ūdens.
Galvā saplūda domu biežņa, kas spaidījās un grūstījās kā pasažieri apgāztā autobusā, kuram iestrēgušas durvis.
Šķita, ka smadzeņu vietā guldz gāzūdens.
Meitene izskatījās tik nelaimīga, it kā viņas vainas dēļ būtu nodegusi pilsēta.
O, visvarenie meli un meliņi! Tie ļauj upēm tecēt pret kalnu, govīm perēt olas, bet pekles valdniekam pieaudzēt eņģeļa spārnus.
(..) miegs bija caurs kā izirusi zeķe (..).
Un naktī viņš tvarstīja miegu kā nabaga zvejnieks zivi. Viņa tīklam acis bija lielas kā loga rūtis, bet miegs bija pārvērties mailītē, kas izlīdīs vai caur adatas aci.
Vai mazums cilvēku, kam mugurkauls līdzīgs iestērķelētai krekla apkaklītei - pēc katras mazgāšanas kļūst mīksts kā lupata.
(..) krājumā nu bija palikuši vienīgi svina pelēki mākoņi, lietavas un garas naktis, kurās tumsa saimniekoja nekaunīgi kā lielceļa laupītājs. Tas bija laiks, kad sēņotāji gavilēja, autovadītāji palielināja avāriju procentu, bet kinoļaudis, kam jāfilmē brīvā dabā, nolādēja dievu un meteorologus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru