21. gadsimts :-(

Nosaukums šim ierakstam personīgs, jo bieži mājās dzirdu: "Bet, mammu, ir 21. gadsimts!" :D Un dažkārt ļoti pamatoti sāk kaitināt, ka visu to šī gadsimta ekstru ir par daudz!
Pati ieraksta ideja arī radās, baudot 21. gadsimta iespējas, sekojot līdzi citu ierakstiem. Šajā gadījumā - Facebook(ā) mēneša sākumā izlasīju aktiera un režisora Jāņa Mūrnieka sašutumu par latviešu uzvedību kino, teātros... Ar interesi izlasīju arī visus komentārus.
Tiem, kuri nav iekš FB, paskaidrošu, ka runa ir par mobilajiem telefoniem, kuri mirgo un iezvanās ikvienā no pasākumiem. Piemēram, es nesen biju uz "Svina garšu" Nacionālajā teātrī. Uz šo izrādi gribēju jau kādu laiku, bet viss notika spontāni, izmantojot pēdējā brīža piedāvājumu. Līdz ar to vieta man bija 2. balkonā, kur nospiedošu vairākumu veidoja atdzīti vecāko klašu skolēni. Loģiski, ka sēdēju viedtālruņu apmirdzēta! Labi, gods viņu apziņai, ka vismaz viss notika bez skaņām, atšķirībā no tā, ka augšā ļoti labi varēja dzirdēt kādu zvanu zālē... :( Un tiešām arī manā pieredzē nav bijis nevienas izrādes, kad 100% visi būtu norespektējuši atgādinājumu pirms izrādes. Atļaušos iecitēt dažus no komentāriem:

Uzreiz atceros izrādi "Fundamentālists" JRT, kur pēc trešās reizes, kad telefons iezvanījās, pats aktieris, Gatis Gāga, pateica, ka ,ja vēlreiz dzirdēs, neturpinās izrādi.

Mums blakus apsēdās elegantas dāmas ap gadiem 40, visu izrādes pirmo cēlienu ik pēc padsmit minūtēm viena spīdināja tel. un kaut ko pārbaudīja, otra čatojās kādas 3min no vietas. Es biju šokā! Beidzoties 1.cēlienam, lūdzām, lai vairs tā nedara, uz ko saņēmām "uzbraucienu", vai visiem mācot kā jāuzvedas?

"pašlaik nevaru runāt - esmu teātrī" - tas taču skan tik svarīgi, vai ne? nāk prātā kāds operas mīlis, kura dēļ pārtrauca izrādi (tas notika Ņujorkā). viņš vienkārši neprata tikt galā ar savu jauno aifonu. diriģents pārtrauca diriģēf un gaidīja zvana beigas.


Tagad uz teatri iet Lai atzimetos facebook.


Turpinot pēdējo komentāru, gribu piebilst, tas ir tāpat, kā iet uz kino, lai pagrauztu popkornu... Pirms gadiem, kad sanāca pastaigāt biežāk ar bērnu uz filmām , turējos ar visām četrām pret šo gremošanu. Bijām vienīgie zālē, kas neko neēda. Bērns šo manu nostāju nekādi nesaprata... Reiz aizrunājāmies par šo pašu tēmu ar kundzi gados. Pat viņa popkornu bija paguvusi pieņemt kā normu... Es aizvien ne... Vakar biju uz "Melānijas hroniku". Kādam gan jau bija graužamais, bet man priekšējās rindās un tuvumā, par laimi, nevienam. Arī mobilie nezvanīja.

Vai tiešām 21. gadsimtā nevar iztikt bez telefona un interneta? Es teikšu: var! Pārgāju no laba operatora, pie tāda, kas nespēj visur (pat Rīgā) zonu nodrošināt. Un man ir darbs, kura laikā nedrīkst lietot telefonu astoņas stundas no vietas. :) Tajā laikā nav arī interneta, pat ne radio, ne tv. :) Tiešām, 21. gadsimtā arī tā mēdz būt! Galu galā mums maksā par to, ka darām līgumā uzskaitītos pienākumus, ne jau par to, ka darba laikā risinām savas privātās lietas. :D Un savā bērnībā mēs visi mācējām jauki dzīvot bez šiem te! 21. gadsimtā gan ir grūti saprast: kāpēc viņš man neatbild jau veselas 5 minūtes???!!! :D