Piemēram, ka trūkst līdzsvara.
Ir jauki, ka ir darbs, ir jauki, ka neviens neuzliek termiņus, ir jauki, ka var realizēt savas idejas, bet ne tik jauki, ka arī mājās es visvairāk domāju par darbu. Nu jau kādu pus gadu esmu pārņemta ar dažādiem izpētes darbiņiem, vācu un lieku kopā informāciju... un tas man ļoooti patīk! Bet! Tas ir darbs. Darba darbs. Atkal un atkal saprotu, ka līdzsvaram vajag vaļaspriekus - jo tie atšķirīgāki no darba, jo labāk! Bet ja es darbu ņemu uz mājām, tas tērē to laiku, kurā es varētu griezt. Tagad es ķeru un tveru (paralēli gan noslīpējot pēdējos (vismaz tā sev solos :D) darba projektiņus), izcelti saulītē seni printējumi, bet ir sajūta, ka man vajag vairāk! Kādu radošo nedēļu izkārtot! Tikai un vienīgi sev un griešanai! Mērķis atvaļinājumam, kurš jau pa lielam saplānots... tāpēc iezogas šaubas, ka var arī nesanākt...
Cik labi izskatās magones uz Atvudas "Kalpones stāsta":) Grāmatas vāku par pamatu nepaņemt gan :) Lieta, ko aizvien mācos, ir nesteigties; pat ja darbs šķiet pabeigts. Jo tik bieži paiet laiks un es gribu kaut ko pievienot vēl.
Vēl cenšos sagrupēt savas bildes. Bija sākts, tikai pēdējos gados nekādas sistēmas. Un kad to paveikšu, jāpadomā par gājienu uz fotosalonu - ak, jē, cik sen nekas tāds nav darīts, ka tik ne visi desmit gadi paskrējuši... Vai to vajag? Laikam tak :) Kad kārtoju bildes nevirtuālajos albumos, jāatzīst, ka tos skatījāmies biežāk, nekā tagad, kad viss datoros, flešos un "mākonīšos" karājas...
Un beidzot pievēršos sadzīves problēmām. Pēdējos gados esmu ērta palikusi visiem tiem, ar kuriem varētu pastrīdēties. Vēlos mierīgu dzīvi. Es, protams, uzvelkos par kaut kādām nejēdzībām, taču negribu bojāt vēl vairāk garastāvokli, īsti arī neiedalu tam laiku, jo man taču ir darbs, par ko domāt vismaz 18 stundas diennaktī :D Nu bet ņemu un saslimstu, un pirmā nejēdzība, ar ko saskaros, ārste nesaskata jēgu ņemt analīzes... Veselības slejās mediķi pārmet pacientiem, ka mēs pārāk vieglprātīgi uzņemot saaukstēšanos, bet te es zinu, kādas analīzes vajadzētu paņemt, jo tā var būt saaukstēšanās ar lielo plusu un ja mani pareizi neārstēs, iešu un lipināšu bacili tālāk... Ooo... murgs! Nu galum galā es dabūju piekrišanu, kā arī pozitīvu infekcijas rezultātu un antibiotiku kursu...
Otrā nejēdzība bija saistīta ar skolu. Es nekad neesmu jaukusies mācīšanās procesā. Visus iepriekšējos gadus tas arī nebija vajadzīgs, bet, izrādās, tas nav bijis pareizi, es esot savu bērnu par agru nolēmusi patstāvībai. Mjā, tas nu gan galīgi nesaiet kopā ar to izglītības virzienu, kurā pati darbojos... Kopš aizrādījuma cenšos būt "atvērtāka mamma", kaut skolēns to mēģina pagriezt pa savam, gaidot, ka es tagad pildīšu viņa mājas darbus :D. Bet teikšu kā ir, mācīšanās ar bērnu, ja tas nav darīts no 1. klases, ir neiespējamā misija :D. Pat ja es varētu tikt galā ar uzdevumu, baidos, ka es to darītu citādāk nekā māca skolā :) Urā! - tūlīt būs brīvlaiks! Taču līdz tam es vēl paspēju apgūt e-klasi, lai nosūtītu vēstuli vienam skolotājam, kuru pieķēru liekam atzīmes pat tad, ja bērns nav skolā. "Izčekot" varēja viegli, jo starp ļoti labām atzīmēm nekādi neiederējās ļoti sliktās :) - izrādījās, ka abos tajos gadījumos bērns slimojis... Nezinu, kā citās skolās, bet mūsējā kavējumi tiek atzīmēti pavirši, dažkārt, ja nav skolā, e-klasē tikai kāds viens skolotājs to uzrādījis.
Rit pēdējās mājas dienas un pamazām sāku radināt sevi pie āra klimata. Vakar stundu nosēdēju parkā. Nožēloju, ka nepaķēru līdzi "Mierielas vilkmi", būtu pabeigusi lasīt, bet es reāli biju pievilkusies ar rododendru smaržu :) Pārnācu mājās un turpināju peldēties parka smaržās :)
Lai katram no jums izdodas noturēt sevi līdzsvarā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru