Vidusskolas gados man tā patika Ā. Elksnes dzejoļi, ka, aplūkojot atklātnes, ausīs ieskanējās rindas:
Un, ja cerēto prieku
Nenesa ceriņu ziedi,
Nav taču sacīts, ka laime
Nevar atbrist pa sniegu.
Decembra pirmā dekāde garām, šīs ziemas dižās sniega kupenas diezin vai ieraudzīsim tuvākajā laikā, bet Ziemassvētku eglēm un gaismiņām pilna Rīga! Pirmssvētku noskaņā pārcilājot vecmammai rakstītās pastkartes, redzams, ka neatlaidīgi pielūdzēji par sevi atgādināja visos gadalaikos:)
Doma tāda: "Ja atrodi kapiņu drūmu, ar ērkšķiem un dadžiem, tad atmini jaunības draugu, kas karsti tevi ir mīlējis. Omulīgus Ziemas svētkus vēlē: " Rakstītājs ir gana čakli aizsvītrots ar zīmuli, lai nerastos informācijas noplūde:D
Iespējams, vēl viens tā paša rakstītāja sūtījums:
Bet te, piemēram, jau pats rakstītājs izaicina uz paslēpēm:) Viņš raksta: "Jautrus un omulīgus skuju svētkus! Vēlē sirds, kura pēc Jums mazliet ilgojas. Zināmais - mināmais ":)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru