Pirmais teikums?

Pieslēdzos Aijas aicinājumam:) Īstenībā šovakar uzvar spontanilitāte!

Kaut savā blogā par grāmatām esmu rakstījusi maz, attieksmes esencīte tomēr ir divos no ierakstiem: "Mēs lasām:)" un "Grāmatas". Pēdējā ir arī divas no grāmatām, ko vēlreiz pieminēšu šodien.
Dzīvojot starp vairākām mājām un lasot aizlienētās, man nemaz nav pa rokai to, kuras atainotu mani visā interešu kopumā. Rīgā pārsvarā mums ir enciklopēdijas un kaudzīte jaunu pusaudžiem piemēroto romānu, un vēl šis tas specifiskāks, kas man noder darbā:)
Vēl varu piebilst, ka, paņemot pirmoreiz rokās (nu, piemēram, grāmatnīcā), es nelasīšu ne pirmo, ne pēdējo teikumu. Parasti jau tomēr eju diezgan apzināti grāmatas lūkoties, pēc atsauksmēm internetā, kādā žurnālā, no paziņām... Drīzāk tad uzšķiršu kaut kur nejauši pa vidu pāris reizes, lai sajustu stilu, kādā darbs uzrakstīts, vai spēšu to lasīt, tā viegli, ar baudu?:)
Nevaru es vairs lepoties ar cītību, jo romāns par "Estoniu" ir pēdējais lasītais. Pavasarī. Tas mani mudināja ar īpašu degsmi palasīt žurnālos rakstus par Skrundu. Iprīta dēļ vairs tā nevelk uz Baltijas jūru... Un vēl atziņa, cik cilvēks ir nespēcīgs valsts noslēpumu un gudru frekvenču priekšā... Pirmo teikumu te uzrakstīt nevaru, jo grāmata jau nodota tālāk, bet daži citāti lasāmi 14. marta ierakstā. Tā ir grāmata, ko ieteiktu izlasīt.
Mans darbs saistīts ar maziem bērniem, tāpēc grāmatiņas ar dzejoļiem un īsiem tekstiem ir bez maz mana ikdiena:) No mājās esošajām ir divas tādas, ko es jau gadus desmit savās acīs paceļu uz pjedestāla - J. Osmaņa "Sākas viss no ābeces" un V. Ļūdēna "Nosapņotas murrādziesmiņas". Pa pirmajam teikumam no pirmajiem dzejoļiem:

"Manu mīļo Ābecīt, 

Lasīt mācīšos tūlīt." (J. Osmanis)

un

"Es esmu no pūpolu zemes,

Kur pavasari gaišzili,

Kur pirmie sniegpulksteņi

Izrotā pasaku pili." (V. Ļūdēns)

Tikpat ilgi īpaša vieta arī "Aleksandras pasakām par vasaru". Un vien tāpēc, ka esmu bijusi Ērgļos, "Meņģeļos":) Īpašās vietas tekstā ir pārlasītas vairākkārt, bet pirmais teikums te šāds: "Vakarā mazā Aleksandra noskatās, kā saule iegrimst mīksto mākoņu vālos, kas sakārti tāltālu aiz Daugavas virs dūmakainas, zilganzaļas meža sienas." (A. S. Gailīte)

Lai izbaudītu visiem vecumposmiem paredzēto literatūru, manā kontā arī viens pusaudžu romāns - "Atmaskot direktori" - aizraujošs stāsts par noslēpumiem, izmeklēšanu un piedzīvojumiem skolā. Izlasīju dažās stundās, kad tas bija vienīgais, kas pagadījās pa rokai, pirms došanās zaļumos bez citām aktivitātēm:) "Domāju, ka jūs man piekritīsiet - visbriesmīgākais skolā ir garlaicība." (D. Ozoliņa)

Tad vēl ir interesanta un ļoti gudra grāmata, par to, kas "lācīšiem vēderā" - "Kā darbojas lietas". Aizvien nav izlasīta:) Aizvien pievelkoša:) "Mēs visi - gan jaunais datorfans, kas sērfo pa internetu, gan cilvēks, kas baidās no tehnikas, bet mēģina ieprogrammēt savu videomagnetofonu, - arvien vairāk kļūstam atkarīgi no mūsdienu tehnoloģijām." (pirmais teikums ievadā)

Vēl viena grāmata, kam neesmu pilnībā izbūrusies cauri, ir "400 puķes Latvijā no pavasara līdz rudenim". Tā kā "es ceru, ka kādreiz, man dārziņš būs", tad laiks vēl ir:) Bet ik gadu uz pavasara pusi uznāk tāds pizdrinks uzmeklēt ko savādāku, pafantazēt, ka varbūt...:) Pirmais teikums: "Labrīt pavasarī!" Bet tagad man ienāca prātā jautājums visiem puķkopjiem: "Vai esiet vākuši sēklas pilsētas parkos?":)

Es ne..:)