Vakar bija kārtējais uzbrukums kastēm:) Nenoliedzami tajās ir vēl daudz apšaubāmi svarīgu papīru, kurus žēl tā vienkārši izmest. Galu galā dažiem piemīt tāds vienreizīgums! Piemēram, dzeja. Aicinājums sacerēt man bija sen, pat ļoti! - sākumskolas pirmajā pusē... vēlāk tapušie ir tādi kā dzīves pasūtījumi, piemēram, studiju laikā. Lūk, padalos ar savām homonīmu divrindēm:) (Ja nu kāds no skolas gadiem piemirsis, kas ir homonīmi, tad atgādinu, ka tie ir vārdi, ko izrunā un raksta vienādi, bet katrs no "savas operas":)
***
Kasi, kasi savu ausi,
Ko nu ziemā kājās ausi?
***
Ejot es pa lauku ceļu,
Sapņoju, kā māju ceļu.
***
Kamēr lietū sēnes lasi,
Siltumā es ēdu lasi.
***
Kuģis naktī sasniedz ostu,
Baudā Rīgas gaisu ostu.
***
Ko tu, apsarg, galvu kasi?
Laupītāji apzog kasi!
***
Meža norā zeķi vilku,
Pēkšņi ieraudzīju vilku!
***
Vecāmāte zeķi lāpa,
Gaismai iedegta tai lāpa.
***
Ar apsaitētu labo roku,
Šodien kartupeļus roku.
***
Ar vienu elpas vilcienu,
Es sasmaržoju vilcienu.
***
Un tad atnāk draugi vēl,
Atkal "daudzlaimītes" vēl!
... kādi nu kuram tie slēptie talanti! :) Vajag turpināt šo nodarbi, ne?
AtbildētDzēstProtams, kas zin, varbūt reiz atkal uznāks tam iedvesma, bet pašlaik tādas nav:) Bet savu skolas laika dzeju gan esmu palaidusi tautās, - otrā blogā šur un tur ir:)
Dzēst