Ārstējot plaušu karsoni, pievērsos svešvalodām, bet tiklīdz enerģijas kļuva vairāk, "piespiedos" izmēģināt jaunas, sen iecerētas lietas, un... "piespiedos" arī griezt. Izklausās šausmīgi tā izteikties par savu vaļasprieku:D Tomēr bija ieviesies cits ikdienas ritms, kaut iekšā reizēm tāpēc drausmīga sajūta, kas "brēc" pēc šiem kolosālajiem mirkļiem, ko pavadu ar skalpeli un papīru. Tie ir zelta mirkļi...
Pat Pinterest lapās nebiju lūkojusies mēnešus trīs... Nu tad beidzot atgriezos, sāku atlasīt dažādas pakāpes šablonus, izprintēt, griezt... Vairāk ar domu par Lieldienām, tuvākajiem apsveicamajiem, taču izprintēti tika arī citi šabloni, kuri likās skaisti un griešanas pūļu vērti. Tā nu sanāca, kad ārā krita slapjš sniegs, man tapa rudzupuķes, magones...
Jāatzīst, pauzes ietekmē negatīvi - pirmajā dienā ļoti sāpēja labās rokas rādītājpirksts, ar kuru "regulēju" skalpeli. Arī līnijas ne vienmēr padevās tik graciozi, cik es to vēlētos. Brīžiem tā gribējās visu nolikt... Tikai doma "kad tad, ja ne tagad?" noturēja:) Labi, ka sāku ar vienkāršākajiem darbiem, jo beigās jau mierīgi spēju "ķibināties" ap tādiem, kuri prasa lielu koncentrēšanos.
"Piespiesties" lika arī pulkstenis. Ak, šis muļķīgais vasaras laiks! Tieši vasaras, jo tad pēkšņi stundu agrāk jāmostas:( Kaut arī uz darbu negāju, izmantoju savu "stāvokli", lai kontrolētu brokastlaiku, citādi dēls uz skolu dodas neēdis. Pusi nedēļas cēlos ar vēlmi pēc brīža atgriezties gultā, tomēr, par spīti miegainumam un riebīgajam laikam aiz loga, apbruņojusies ar kafijas krūzi, sēdos pie griešanas.
Vēl pa laikam uzjundīja ideja par cita veida atklātnēm. Nemākot zīmēt, jau tā viss balstās uz gataviem šabloniem, tad vismaz, veidojot kartiņas, necenšos "kopēt" citu radītās. Gadījies ir, bet neaizraujos:) Manējās parasti ir ļoti askētiskas, vismaz 1. etapā pilnīgi noteikti, bet gadās, ka, laikam ejot, papildinu un, reizēm, "pārpildinu"... Reizēm pukojos uz sevi, ka steidzīgi ielieku bildes, taču pēc mēnešiem atklātne ir pilnveidojusies līdz daudz smukākai, bet to es vairs nenofotografēju, neatrādu:) Jāmācās nogaidīt:) Jā, ideja, kas nelika mieru, tomēr bija saistīta ar "kopēšanu", miksēšanu mācību nolūkos, lai, balstoties uz citu brīnišķīgajām idejām, dažādotu savējās, mazinot askētismu vai arī vispār no tā atsakoties. Vārdu sakot, eksperimenti, eksperimenti, eksperimenti ar materiāliem, kompozīcijām... Katru dienu pa vienai jaunai, citādai... Vai nedēļā vienu? Mēnesī? Sākumā likās neslikta doma, taču pagaidām pārmaiņām neesmu gatava. Ja vienu dienā, tad "studējot" sāktos datorlaiks, kurš "apēstu" daudz brīvu brīžu, kuros es varētu kaut ko reāli radīt. Tā kā par traku! Domājot gan šā, gan tā, nonācu pie atziņas, ka esmu atradinājusies sēdēt pie datora, ka mani tas nogurdina. Man patīk bezgalīgās interneta iespējas, gūstu daudz iedvesmas, atbildes sadzīviskās situācijās, izmantoju ērtības dažnedažādu lietu kārtošanā, sazinos ar draugiem, kolēģiem, blogoju... Es varu "iegrimt" tā, ka stundas paskrien nemanot, taču pēdējā gada laikā man ir tāda kā "atēšanās" sajūta, ka es saprotu, ka visu, ko vēlos, es nevaru aptvert, izsekot līdzi, tāpēc necenšos:) Nesen televizors atteicās darboties un man viņa netrūkst:) Diemžēl tā ģimenē uzskatu tikai es:)
Nedaudz pasekojot līdzi Rokrakstu akcijai blogpasaulē, aizdomājos, ka nemaz tik slikti nedzīvoju:D Ar datoru manas attiecības "rezervējas". Arī darbā nesanāk to lietot. Ar roku rakstīt (pilnībā ļaujot izpausties studijgados sabojātajam rokrakstam) sanāk katru darbdienu, bez tam tā aizvien rakstu ātrāk nekā datorā (un tas jau loģiski, jo - ko biežāk daru?:) ). Un tā kā mūžsenā patiesība, ka ''domājam caur rokām'', tad jebkurš darbiņš, kurš atkarīgs no pirkstu veiklības, mums dara tikai labu:) Un paper cut izmantotais skalpelis man ir pildspalvas vai zīmuļa tuvs radinieks, tāpēc tā ir kā rakstīšana vai zīmēšana papīrā:)
