Vecmīlgrāvja laikos bērns diezgan bieži no skolas pārnesa zīmējumus, divas virtuves sienas bija atvēlētas darbiem... Mūsu ģimenē "mākslinieku" nav, tāpēc, skatoties atkal šīs bildes, radās siltas, jaukas atmiņas:) Tolaik es vēl negriezu (bildēm jau pirmā piecgade tikpat kā klāt!), mājās nebija internets... un kādas ziemas dienas skati pat mani bija rosinājuši ņemt rokās ne tikai fotoaparātu, bet arī krītiņus un akvareļkrāsas:) 2015-ais sācies ar citu zīlītēm - kāda paziņas fotogrāfijām sociālajos tīklos un kāda interesanta šablona uzlūkošanu:)
Jā, tā atcerējos, ka arī man ir:) Un priecājos, ka bildes, kuras datorā man vairs normālā formātā never vaļā, blogā ielādējās bez problēmām, citādi jau biju tās "norakstījusi"...
Ja ne sniegs toreiz bija baltāks un zīlītes smukākas, tad vismaz bija citāds brīvā laika izlietojums:D Zināju, ko nozīmē "interneta paralīze", tāpēc mūsmājās tas ienāca vēlu, kad jau vairs nekādi citādi nevarējām ne skolas, ne darba dēļ :D Kaut man pašai tas ir nepieciešams un brīžam neatsverams informācijas, darījumu kārtošanas līdzeklis, ikdienā mēdzu aizvien mazāk to izmantot, ir dienas, kad pie datora apsēžos vien uz minūtēm desmit... Toties ik pēcpusdienu, ik brīvdienu man ir ar ko diskutēt un cīnīties par citādu brīvā laika pavadīšanu ārpus interneta:) Un tādos brīžos, jā, tādos brīžos es būtu gatava upurēt tās ekstras, ko man sniedz tīmeklis:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru