Nedienas ar zivīm jeb kā atvieglot to tīrīšanu

(Es:) - tālajos 80-ajos:))

Beidzot šis ieraksts ticis pie pēdējās rediģēšanas un tūlīt, tūlīt taps izlasāms:)

Notikumi seni - ne tikai tie, kas bildē, bet arī tie, kuri mani dzina izmisumā:D Bet nupat bija Tēva diena, tad vismaz sakāmais ir par to, ko es ar savu tēti bērnībā visbiežāk kopā darīju ārpus mājas:) Mēs gājām vai braucām makšķerēt. Visvairāk man patika, ja tika ķertas foreles, pēc tam svaigas apsālītas, iecukurotas, ar dillītēm apbērtas un pēc laiciņa uz maizītēm liktas:) Ņammm:) Un varbūt tā bērnības garša ir pamatā tam, ka arī, pildot lavašu, es labāk izvēlos foreli nekā lasi.
Biju gan asistente, gan reizēm arī pati centos tikt pie loma. Man bija sava makšķerīte (gara koka pīcka!). Pati mācēju slieku uzstiept uz āķa bez jebkāda žēluma...
Un likās man toreiz, ka tēvs makšķerēšanā ir dziļi iekšā, bet, būtībā, kā ar jebkuru vaļasprieku, katram cilvēkam "dziļums" atšķiras. Mēs jau nekur tālu nedevāmies, turpat pa tuvējām upēm - Pērsi un Ogri - vien...
Šovasar man bija iespēja vērot un klausīties cita veida paņēmienus, uzskatus un arī pirmoreiz novērtēt dzīvē, kādas zivis ķer vietās, kur tas ir bizness.
Kopš bloguzsākšanas laikiem, kad kadros iekļūst daudz kas, man pašai beigās likās tik neizprotami, ka nenobildēju ne dīķus, ne lielās zivis, kuras bieži taisīja salto virs ūdens, ne lomu. Varbūt ar to sākās nebūšanas:)
Makšķerēšanas izskaņā, kaut biju tikai "ēnotāja", arī man tika iedalītas zivis. Mjā, es to novērtēju, taču mājās tobrīd dzīvojos viena, ārā +30 un man zivis nemaz nekārojās (varianta par saldētavu man nav). Pērkot dzīvu zivi tirgū vai veikalā, tomēr ir tāds pluss, ka zivs nav obligāti pašam jānogalē, arī notīrīt var mīļi palūgt, bet šeit - bez variantiem:)
Par laimi, ceļā līdz Rīgai zivis vairs neelpoja (es nudien nespētu nosist!). Toties varbūt es elpoju dubultā, jo tīrīšanas process man nekādi nepadevās! It kā zināju gan teorētiski, gan praktiski, kā jādara, taču laikam jau tas, ka zivis bija apžuvušas, bija noteicošais faktors, ka tīrīšana nevedās. Bez tam zvīņas, ko izdevās dabūt nost, leca uz visām debespusēm manā ģenerāltīrīšanu nesen piedzīvojušajā virtuvē! Tā kā laukos parasti tīrījām ārā, nespēju aptvert, ka var piedzīvot šitādu bardaku! Šoks bija tik liels, ka pastūmu visu malā un gāju jautāt "Googles tantei", kādi knifi tai zināmi, ja mājās nav speciālu ierīču. "Uzdūros" arī kādam forumam, kur aprakstīta bija identiska situācija. Vismaz atvieglojums, ka ne es viena tāda nepraša:)
Interneta ieteikumi vieglākai atzvīņošanai:

• vislabāk tīrīt uzreiz izvilktas zivis, jo apžuvušām zvīņas grūtāk dabūt nost, taču, kā zināms, ne pie visām ūdenstilpnēm to ļauts darīt; 

un ja šis mirklis nokavēts, tad:

• tīrīšanu veikt vannā ar aukstu ūdeni;
• ja ne ūdenī, tad zivi iesmērē ar sāli, lai neslīd tik traki no pirkstiem;
• viegli apmērcē etiķūdenī;
• iegremdē karstā ūdenī uz kādu minūti;
• ar vienu dakšiņu nofiksē asti, ar otru - tīra zvīņas;
• zandartiem, ķīšiem, asariem vispirms jādabū nost asā muguras spura, lai tīrot negūtu traumas;
• "līņa zvīņas veidotas it kā no želatīna, kas cepoties izkūst un veidojas bieza, kraukšķīga, ļoti garda garoziņa. Mmmmm..... " (citāts no šejienes), tāpēc pietiek tikai noberzt gļotas. Tam varu pievienoties, jo līnim tā garoziņa tiešām garda sanāca;
• ar gļotām pārklātās zivis (zušus, nēģus, līņus) noberzē ar sāli vai applaucē verdošā ūdenī;
• zušiem, vēdzelēm parasti iegriež ādu ap galvu un novelk;
• asaru tīrīšanai izmanto smalku rīvi;
• īpaši rūpīgi jātīra zivs vēders;
• zivis nedrīkst saspiest, jo tad pārspiež žultspūsli un žults piešķir zivju gaļai rūgtu garšu;
• ja ceps ar galvu, izņem žaunas, jo tajās mitinās dažādi ūdens parazīti.

Bet īstā veiksme slēpjas kārtīgā makšķerniekā, kurš saimniecei pasniegs jau notīrītas zivis:)