Istabas puķes

Sansevjēra

Laukos šogad atkal uzziedēja sansevjēra, kas tā pati līdakaste vien ir:) Pat neatceros, no kurienes viņa man, bet bija lapa, ko iebāzu podiņā ar zemi un, lūk, kā saaugusi! Pieticīgs augs, necieš biežu laistīšanu un pārstādīšanu. Jo sakneņiem podā mazāk vietas, jo lielāka garantija sagaidīt pēc naktsvijolēm smaržojošos ziedus. Cīnās ar kaitīgo, ļauno, kas nāk gan no modernajām tehnoloģijām, gan cilvēkiem, tāpēc to uzskata par vienu no visideālākajiem telpaugiem. Mūsmājās tā stāv līdzās datoram. Lapu sulu var izmantot čūlu apsmērēšanai.
Kā rakstīju, arī falenopši nav ne bieži laistāmi, ne pārstādāmi, un kad zied, tad zied! Manējie, pa manas prombūtnes laiku, šovasar tādi galīgi saskumuši:( Kaut arī vēl par saulainu, uzliku šonedēļ uz palodzes. Visbēdīgākais ir šis:

Un, domāju, ka zinu, kāpēc, - pārstādīju. Sadūšojos, jo tomēr divi augi vienā podiņā, bet atdalīt neizdevās. Falenopši "mirst" lēnām - vispirms saknes lēnām, tad lapas lēnām, tāpēc aizvien ir ilūzija, ka tikai tāds apvītis, kaut pārstādīts pavasarī... Un nezinu, vai problēma, ka to "zaļo īkšķu" nav, vai arī tāds ir lēto augu liktenis?
Toties pārsteidza sanpaulijas. Aizbraucot nekas neliecināja, ka tās visas grib ziedēt!

Pat neatceros, kad pēdējoreiz... Bija par daudz sakuplojušas, bet sanpaulijas ir no tām, kurām vajag lapas "paretināt" un laikus izvērtēt, kad iestādīt jaunas. Visas izaudzētas no lapiņām (bez apsakņošanas). Putekļus no lapām slauku ar sausu otiņu, jo lapas necieš ne ūdeni, ne spilgtu sauli, tātad nav no tiem augiem, kurus vasarā iznes ārā. Var iztikt vairāk nedēļu bez laistīšanas, ja nu reiz tādi apstākļi gadās, bet labāk uzturēt mērenu mitrumu visu laiku. Sanpaulijas pamērcēt nebaidos. Laistu arī no augšas, tikai uzmanīgi tas darāms, lai nesaslapinātu lapas.
Taču vispār šodienas stāsts top krasulu dēļ:

Gribēju teikt, ka tomēr esmu māņticīga:) Ilgi, ilgi man Rīgā nebija naudas koka, kaut piedāvāja; citi laikam vairāk gribēja parūpēties par manu finansiālo labklājību:) Beigās bez maz piespieda:) Vecajā darbā, neatceros, vai nu tikai pamatīgi "apfrizēja" vai arī jaunu stādīja, bet bija kaudzīte ar zariņiem. Tātad mani bez maz piespieda paņemt, piekāpos divkārši, jo viens varot neieaugties... Un atkal bez jebkādas apsakņošanas katru zariņu ieliku savā puķpodā, aplaistīju un sāku gaidīt lielo naudu:) Vārdu sakot, sagaidīju ar'! Nomainot darbu un dabūjot privātskolnieku:) Un jāpiebilst, ka bez vecā darba man nebūtu ne konkrētā jaunā darba, ne skolēna! Šie abi sāka augt vienlīdz sparīgi, kaut aiz loga bija ziema. Arī naudas koki nav bieži jālaista un necieš lieku mitrumu. Jutīgi pret sauli, aukstumu. Reizi, divas gadā atļaujos aiznest uz dušu, bet vispār šiem augiem lapu apsmidzināšana nav ieteicama. Savējos jaunaudžus grozīju, lai aug taisni, bet viņi kā bez mugurkaula, nācās likt klāt mietiņus, jo viens pat pamanījās nokrist no palodzes. Nu beidzot labajā pusē redzamajam stumbrs sāk pārkoksnēties, kļūst stabilāks (cik jau gan stabils var būt plastmasas podā:) ). Jau labu laiku abi nav vienādi. Taisnība! - privātstundām piemita epizodiskums, pavasarī tās notika vien pāris reizes! Zīmīgi, ka šodien, gatavojoties rakstīt par naudas kokiem, saņēmu pēdējo pārskaitījumu par nodarbībām:)
Kā saka, viss spēks ir ticībā! Ticiet naudas koku maģijai, audzējiet un saudzējiet tos, un lai jums kontos vienmēr naudiņa!