Starts atvaļinājumam!!!

Pēc vairāku gadu pārtraukuma, beidzot atvaļinājums nav akūta nepieciešamība izsprukšanai no darba. Un es priecājos par to, ka nu viss ir puslīdz harmonijā, ka nav izspiesta citrona sajūtas:)
Kāpēc pirmajā brīvdienā domāju par blogošanu? Tāpēc, ka man šī nedēļas nogale ir likusi piedomāt par manām blogu paziņām, ka esmu ar jums gājusi pa vienām ielām, braukusi pa vieniem ceļiem, redzējusi to pašu, ko jūs:)
Vakar, darba ietvaros, biju Aijas pusē, un labu laiku mans sabiedrotais bija

Sākumā gan spēju domāt vien par karsto zupu, kurai vajadzēja būt pēc manas misijas beigšanās, jo bija vējains, brīžiem lietains (Aija, karsto tēju iepriekšējā vakarā neiedzēru, tobrīd tik traki tas nelikās, bet sestdienas rītā drusciņ sāpēja kakls, ka es domāju, vai tiešām atvaļinājums sāksies kā pirms gada, ar slimošanu?), bet tad es riktīgi ietuntulējos kolēģes aizdotajā jakā un sāku justies labi, labāk un pavisam labi!
Konkrētā projekta sakarā, šī dzejnieka bērnu dzejoļus esmu priekšā lasījusi vairāk kā mēnesi. Iemīļojām ļoti daudzus no tiem, bet, ja jau reiz pieminu šo tēmu, tad nocitēšu to, pie kura bērni visvairāk jautrojās:

Kāpēc krūze plīst?

Kāpēc balta krūze plīst?

Kāpēc tēja pāri šķīst?

Kāpēc piens uz biksēm līst?

Krūze nav īsta?

Tēja nav īsta?

Piens nav īsts?

Vai puika nav īsts? 

(O. Vācietis)

Atzīšos, ka es šo dzejoli no bērnības neatceros, un sākumā, atlasot dzejoļus, neizvēlējos, bet tad atkal uzmeklēju, jo viegli iegaumējams. Un bērniem tas izrādījās tik saistošs! Īstenībā dzejolis pilns ar mazu bērnu ikdienu:) - trauki krīt, reizēm saplīst, reizēm ne, dzeramais un ēdiens arī mēdz nonākt uz drēbēm, galda, grīdas... Un tagad viņiem patīk uzdot šo jautājumu: vai tu neesi īsts, ka tev tā gadās?:) Tuvāk šo rajonu iepazīt nesanāca, ja neskaita, ka atsevišķus objektus zinu jau sen - slimnīcu, baznīcu, parku, šoreiz tikai uzzināju kur ir Vācieša un Akurātera muzeji, bez maz pretī viens otram:)

Šodien, mirkļus ķerot tikai ar acīm, izbraukājām mazākus un lielākus lauku ceļus un celiņus, pa dažiem reiz kursējuši autobusi, bet tagad, kā daudzviet laukos, gar malām aizaugušas pļavas, pamestas mājas, drupas, daudz bezcerības... Paši ceļi arī dažādi - pamatā bez asfalta, bet citviet grants ceļš labākā kvalitātē kā krustu šķērsu salāpītais vai bedrainais asfalts! Bija, protams, arī grants ceļi ar palielām bedrēm. Man nav itin nekādu pretenziju tāpat vien braukāt pa šiem aizmirstajiem Latvijas nostūriem, bet, ja līdzās sēž cilvēks, kurš var uzburt ainas, kā šeit bija pirms dažiem gadu desmitiem, tad tam visam ir sava vērtība:) Es varu klausīties un klausīties! Un iztēloties! Diemžēl, neredzu un  nezinu, kādām reformām būtu jānotiek, lai cilvēki atkal gribētu dzīvot laukos un kūtī turēt savu gotiņu, cūciņu. Jā, tādi vēl ir, bet, cik? Cik viņiem gadu, spēka? Un lielsaimnieku arī ne tik daudz, lai visu katra pagasta zemi sakoptu:(

Zinu arī gadījumu, kad ienācēja biznesam, kas palīdz uzturēt sakoptu vidi, vietējie dažādi mēdza kaitēt, bet, kā teica viņš pats, jā, viņa dzimtas lauki ir citur, bet, viņaprāt, galvenais ir sakopt kādu nolaistu stūrīti Latvijā, vienalga, kur tas būtu:)

Neturpināšu un nepurpināšu par lietām, no kurām neko daudz nesaprotu. Viena no vietām, kur šodien pabiju, - Diānas bijusī dzīvesvieta. Braucot garām Līvānu mājām, nodomāju, vienā no pagalmiem ne tik sen priecājās bērni, suns, kaķis, kašņājās vistas, vietējiem bērniem brīvā dabā tika mācīta angļu valoda... Tā ir arī Sudrabu Edžus un Pētera Liepiņa dzimtā puse.

Bet vēl svarīgāks pieturas punkts bija Ineses puse. Mums būtiski bija aizbraukt līdz Annām. Ja pareizi sapratu, tad šeit kaut kad ir dzīvojis arī Garlībs Merķelis. Līdz šim man bija pārliecība, ka šis pagasts ir Madonas rajonā, bet nekā:)

Tuvākajos plānos pa dažiem ceļiem un celiņiem plānots izbraukt vēlreiz, ar velosipēdiem, šodien, kā teikt, man tika atsvaidzinātas zināšanas, kā nokļūt no punkta A līdz punktam B, lai es nenomaldītos ceļos bez norādēm! Ja tādi gadītos:) Cerams, ka velosipēds, kuram šodien ar varenu blīkšķi esot uzsprāgusi riepa, līdz tam būs atkal ierindā:)