Lielprieks

Jau vairākus mēnešus man pietrūkst blogošanas. Viens pēc otra sekojuši kādi notikumi, kas vilinājuši piesēst un rakstīt, rakstīt, rakstīt. Jā, domās tas ir bijis... izbijis... aizmirsts, jo es vairs neatceros, par ko. Tā kā kremt un tā kā prieks, ka līdz datoram aizeju pāris reizes mēnesī. 

Šodien, kad esmu ieslēgusi lielo ekrānu, nolēmu padalīties ar savu svaigāko lielprieku. Baudu ļoti ilgi gaidīto atvaļinājumu (tāds man nebija divus gadus, jo mainīju darbus). Šī gan ir otrā brīvlaika daļa un pirmajā, godīgi sakot, i neattapu, kad biju atpakaļ darbos. Bet šai daļai bija plāns aizvērtām acīm bakstīt Latvijas kartē un tādējādi atrast vietu, kur nav vēl būts un kur var aizbraukt ar sabiedrisko transportu, un ja nepieciešams, atrast naktsmītni. Sanāca tāda tukša bakstīšanās, ko parāva līdzi dzīves straume ar saviem piedāvājumiem. Un tā nu es skraidu visur kur apkārt gan kājām, gan braukšus, gan pa vidu uz nopietnām sarunām. Jūtos, kā trauks, kurš pildās un pildās, bet vakar jau plūda nedaudz pāri. Nepatīk mētāties ar plāniem, bet sestdien biju tik, tik tuvu tam, beigās tomēr dziļi ieelpoju un teicu sev "nē!", nenojaušot, cik daudz brīnišķīgu emociju man nesīs jūlija pēdējā svētdiena, neaiztraucoties prom no Rīgas, kaut arī tur citur bija kārdinoša pēdējā iespēja.

Un tā nu pienāca Jēkabdiena. Jau kurais rīts, kad uz darbu nav jāiet, bet jāceļas agri. Cīruļiem nepiederu, bet kad esmu tikusi centrā, ar baudu izstaigāju dažas no Vecrīgas ieliņām. Tās nevar nosaukt par klusām, jo ēstuvēs burbuļo brokastotāju (tūristu) balsis. Vienmēr uztaisu dažas bildes. Nē, nu ne jau ar ēdājiem, bet ēkām, jo tie, kuri mani zina, atcerēsies, ka man patīk arhitektūra (par to var pārliecināties kaut vai šeit). Šoreiz vēl jāieiet veikalā pēc ūdens. Drīz jau dodos lūkot, vai mana kompanjone atnākusi. Parasti uz organizētajām ekskursijām dodos vienītī, jo tad nav blakuspļāpu, kas novirza uzmanību, bet nu bija tāds klikšķis, ka jāieved kāds jauns cilvēks "Zaļo pārgājienu" fanu pulciņā. Sēžamies 10. tramvajā un braucam, neaizdomājoties, ka mums todien paredzēts pa Pārgaugavu nostaigāt kaut kur tikpat kilometrus, cik šis nobrauc vienā virzienā. Bez tam šī tramvaja galapunktā būs gan mūsu garpastaigas noslēgums, gan ap to grozās mans lielprieks.

Kā pirms vairāk kā simts gadiem varēja nokļūt no Rīgas centra uz toreiz visattālāko nomali Bišumuižu? Lūk, kā!

"Daudzus Rīgas vēsturisko vietu nosaukumus, kuros ietilpa vārds "muiža", 20. gadsimta 30. gados nomainīja. Bišumuiža ir viens no tiem retajiem Rīgas vietvārdiem, kas savu "muižas" nosaukumu ir saglabājis līdz mūsdienām". 

Paejot garām izbijušas papīrfabrikas ēkām, Jēkaba dienā mums stāsta par Jēkaba augstieni, kur todien no Rīgas vairs ne miņas - te ir bišu stropi, ķīpas, zirga grābekļi. Un pils. Nu labi, muiža. Ir piemērots laiks paklausīties kādu no Pētera baznīcas ērģelnieka Mītela (kurš šeit dzīvojis mūža nogalē) skaņdarbiem. Mītels savulaik mācījies pie slavenā Baha. Viņa laikā gan šeit vēl nebija mūra ēka, jo tā tapa tikai 19. gadsimta sākumā, kad te bija sācis saimniekot tirgotājs Brandenburgs. Gids mums ieskicē viņa personību, pastāstot arī pāris derību stāstu (viens no šiem lasāms šeit).

 

20. gadsimta vidū muižas telpas izmantoja rūpnīca "Rīgas stikls", kurā strādāja arī stikla un citālu tehnologs Arvīds Tauriņš. Pēc valsts neatkarības atgūšanas, varēja mēģināt šo ēku privatizēt, jo, muižas īpašniekiem mainoties, mantinieku nebija. Tā šis kungs sāka ar dokumentiem apstaigāt iestādes. Tagad viņš tur ir galvenais saimnieks. Bija tas gods šo kungu satikt, bet Googles plašumos ir lasāma gara interviju ar viņu (iesaku; pati to izlasīju pēc ekskursijas).

"Kā liecina senas fotogrāfijas, celtnes centrā izvietojusies visgreznākā telpa - ovāla plānojuma zāle. Tās sienas rotājušas vertikālas mākslīgā marmora joslas, starp kurām bijuši lieli sienu gleznojumi - romantizētas, mežiem apaugušas kalnu ainavas. Grīdu sedzis dekoratīva cēlkoka vairākkrāsu parkets".

Kamēr gids dalās savās zināšanās par muižu, ievēroju pa durvju spraugu šo pušķi. Tas man šķiet diezgan sirreāli, jo tobrīd es vēl nezinu, ka tas ir privātīpašums un ka tieši ovālā zāle ir piedzīvojusi jau diezgan lielas pārmaiņas. Protams, kāpēc lai mēs to zinātu, ja muiža vēl nav un tik drīz arī nebūs pieejama publiskai apskatei un no ārpuses izskatās neapdzīvota (tā gan arī nav gluži taisnība, jo dažām telpām ir īrnieki).

Un tad seko kāds negaidīts pavērsiens - brīnums, kad manas domas ar lielu spēku ir gribējušas nokļūt durvju otrā pusē un, lūdzu! Ir gan mulsums, gan pietāte, gan neticība, ka tas nudien notiek šeit un tagad, bet, jā, notiek gan. Pieķeru sevi pat laipojam visam apkārt uz pirkstgaliem un brīžam aizturam elpu. 

Statuja gan te palikusi no vienas filmas uzņemšanas.

Sanāca pabūt gan karstajos bēniņos, gan vēsajā pagrabstāvā, kur savulaik bijusi grezna kungu virtuve.

"Virtuves sienas cokolstāvā no grīdas līdz pat griestiem bijušas apšūtas ar t. s. holandiešu flīzītēm - nelielām baltām, ar zilu krāsu apgleznotām četrstūrainām keramikas plāksnītēm."

Lejā no greznības pāri palikušas vairs tikai lauskas. Daži nadaudz lielāki fragmenti, kas varētu būt priekšā teicēji kopijām, noglabāti drošākā vietā.

Diena turpinājās ar dažādiem mazpriekiem, bet visu laiku manī bija (un ir vēl pat tagad) tas saviļņojums par būšanu īstajā laikā īstajā vietā, jo bija tak dienu iepriekš uzradies konkurents svētdienas ekskursijai, kas vilināja izbraukt ārpus galvaspilsētas. Loģiski, ka šis nebija ne pirmais, ne noteikti arī pēdējais gida gājiens uz Bišumuižu, taču neviens nespēja paredzēt, ka tas būs tik unikāls. Un turēšu īkšķus, lai Tauriņkungam Bišumuižā izdodas viss iecerētais!

Citāti no A. Caunes grāmatas "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem" (1998).