pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

Slieksnis

Visam savs laiks, tāpēc man ir grūti skatīties filmas, lasīt grāmatas, no kurām esmu "izaugusi", bet tomēr ikreiz sajūtos tā īpaši lieliski, ja esmu piespiedusi sevi iedziļināties citai auditorijai paredzētajā.

Šoreiz par kādu romānu pusaudžiem. Ziņas virsraksts ir gana simbolisks kā pārdomām par izlasīto, tā man. Tīņi ir īpaši. Reizēm mani vārdi atsitas kā pret sienu, kurā nemāku atrast īstās durvis vai arī durvis ir, bet slieksnis par augstu. 😀 Piemēram, kā palīdzēt atgūt lasītprieku? Jau vairākus gadus ir bezgala skumji par šo. Esmu tamdēļ pati atsākusi lasīt biežāk un vairāk, bet mans piemērs vispār netiek pamanīts! 😔
Šogad (nejauši, tāpēc pavēlu) uzgāju šo. Izvēle un naudas tēriņi tika atstāti manā ziņā. Atzīšos, ka atlase man arī sagādāja lielas grūtības, jo tik daudz fantastikas, šausmu, ko pati neizvēlētos lasīt, bet tik biezā slānī attiecīgajā sarakstā. Pirms tam biju palasījusi dažas recenzijas un akli paļāvos uz jauno lasītāju gaumi.

Jau pēc tā visa grāmatu pirkšanas trakuma, bet pirms iesaistīšanās lasīšanas stafetē, ar mammu mums bija cita saruna, kurā apspriedām pamatīgu veco grāmatu revīziju, paturot sev vērtīgās, klasiku un kaut ko sevišķi mīļu. Un tad jautājums tīnim, kurš mūsu dialogu nedzirdēja:
- Vai Tev patīk fantastika?
- Nu jā...
- Ko Tu esi tādu lasījis?
- Ā, es domāju dzērienu... 😀
Manam pusaudzim mērķa īstenošana (lasīšana) nāca ļoti nesteidzīgi. Man pat bija bažas, ka izpaliks... Ak, vasara, brīvlaiks, lauki, viedierīces... Bez "burkāna" (iespējām kaut ko laimēt) nudien nesaņemtos. Lai arī pirms gadiem lasīja daudz un ātri.
Kamēr viņam bija dīkstāve, paņēmu vienu es: S. Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs". Autora debijas romāns, uzrakstīts pagājušā gadsimta izskaņā, kļuvis par bestselleru, kā arī skatāms filmā. Starp citu, romāns ir arī par lasīšanu, par mācīšanos rakstīt esejas. Nevaru lepoties, ka izlasīju ātri, jo arī man vasara, atvaļinājums😀, taču staipīju to visur līdzi, meklējot kādu ideāli klusu brīdi, lai izlasītu vismaz dažas lappuses.
Kāpēc no kaudzītes paņēmu tieši šo grāmatu? Lasītās recenzijas lika domāt, ka lielisks romāns. Manā pirkumā tā bija vienīgā grāmata mīkstajos vākos un ar pietiekoši sīkiem burtiem, lai es nesacerētos, ka tā būs pirmā, ko paķers tīnis, tāpēc paķēru es. 😀 Man nepatīk vēstuļu stils, taču šoreiz tas netraucēja lasīt un baudīt, vien bija jāatrod laiks starp daudziem vilinājumiem, nedēļu pavadot laukos. Visvairāk izlasīju, asistējot makšķerniekam. Grāmatas vāks tā piestāvēja agrajam vasaras rītam! 😉
Romānu var lasīt arī tad, ja neesi tīnis, pat teiktu, ka ir svētīgi tiem pieaugušajiem, kuriem mājās ir pusaudzis (-dži), lai atsauktu atmiņā vai arī uzzinātu, kas viņus interesē. Te būs par to, cik zēniem ir nepieciešams tieši vīrieša morālais atbalsts. Un par to, kā ietekmē psihi tuvinieku nāve (kaut tas nudien nav vienīgais, ko Čārlijs piedzīvo un kā dēļ bez psihiatra neiztikt). Un to, ko domā tīnis, kurš zaudējis vienīgo draugu. Un arī to, ka cilvēkam ikvienā situācijā ir izvēle stāvēt vai nestāvēt malā. Par to, ka mums ir tāda dāvana, kā spēja mīlēt: kā meitai vai dēlam, kā māsai vai brālim, kā mammai vai tētim, "čārlijiski", izzinoši vai no sirds...
Dzīve rit. Viss mainās. Arī Amerikā. Romāna galvenajam varonim ir 15 gadi. Ja padomāju par Čārlija vienaudžiem Latvijā tagad, tad brīžiem viņš ir naivāks, raudulīgāks, dodas kopā ar mammu uz veikaliem, bet citviet toties izmēģina to, ko, par laimi, vairums šajā vecumā pie mums vēl nebūs paguvuši. Ja man būtu kāda teikšana, es šo grāmatu neliktu sarakstā, jo viss atkarīgs no lasītāja brieduma pakāpes. Vai vecumposmā, kad ir protests pret vispārpieņemtajām normām, likumiem, ieslēgsies filtrs? 😏 Domājot un pārdomājot, sāku vilkt paralēles ar "Greja piecdesmit nokrāsām", ka atkal kaut kas ir par agru kādam, ka nu nav visiem tajos 14 gados tās pieredzes, kas būtu kā pamats jaunai informācijai. Negribas tik ļoti būt vecmodīgai, bet esmu šoreiz dusmīga. Nu jau uzzināju no dažu stafetes dalībnieču recenzijām, ka ir romānā tādas vietas, ko nepatīk lasīt.  Mūsu tautai gan jau vēl zemapziņā ir padomju laiku uzskatu sekas, varbūt Amerikā ar seksu ir tik pilnīgi citādi, taču man tiešām nepatīk, ka tīnim, kuram vēl nav nekādas (vai nekādas lielās) pieredzes šajā jomā, jālasa, jāiztēlojas, jāiepazīst tieši tādas seksa epizodes, kā aprakstītas šajā romānā. Lai gan... Noteikti, ka te arī ir tā atšķirība starp mums. Pieaugšanas laiks, kuram pa vidu slieksnis. Pirms pārkāpšanas viņi visu uztver tīniski, bet, tiekot pāri, jau būs tādi paši kā mēs. 😊 Drīz pēc šo rindu tapšanas, internetā parādījās video, ko bija nofilmējis kāds tīnis, par minetu Āgenskalnā, kas secīgi turpināja Čārlija un Greja tēmu manā galvā. 😏
Ak, biju iedomājusies, ka iekļaušos dažos vārdos par šo romānu, kas nav rakstīts man, bet beigās sanāca domāt pārāk daudz par to (ierakts tapa trīs piegājienos). 😀
Kad bērns konsultējās, kuru grāmatu varētu lasīt nākamo, es atklāti pateicu, ka ne šo. Protams, ar to panācu gluži pretējo. 😀 
Romānā ir pieminētas filmas, šovi un dziesmas, ko skatījās un klausījās, tāpēc ziņas beigas dziesmotas.

3 komentāri:

  1. Dažkārt lasot "ne sava vecuma" grāmatas man ir tāda kā vainas sajūta. Bet kad esmu izlasījusi tās ir devušas atbildes, daudz ko izskaidrojušas tam, kam ir iets cauri ar savu pusaudzi, likušas pārdomāt. Tā bija arī ar grāmatu par Čārliju. Un darba ikdienā man apkārt arī ir pusaudži, kas top par jauniešiem un pēc tam par pieaugušajiem.
    Šorīt izlasīju nu galīgi "ne sava vecuma" grāmatu - Māras Zālītes "Tango un Tūtiņa ciemos" un ne mirkli nejutos vainīga. Ļoti jauka grāmata!
    Labi, ka "Zvaigzne" cenšas veicināt lasīšanu bērniem un pusaudžiem.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Par "Zvaigzni" man arī prieks! :) Bet savdabīgi, ka sekoju "Facebook" gan izdevniecības lapai, gan lasu izdevniecības vadītājas ierakstus, bet par stafeti uzzināju šeit, kādā no blogiem.

      Dzēst
    2. Facebook gan es biju pamanījusi aicinājumu, bet tikai pirmo vecuma grupas grāmatas. Man gan nebija neviena tiešā tuvumā, ko pamudināt. Bet laba akcija, šķiet jau otro gadu.

      Dzēst