Astītes...

Domas ir, bildes ir, laika nav... :) Mēģināšu saķert aiz astītēm bildes, jo citādi tās novecos par daudz. :)

Garākās aprīļa brīvdienas pavadīju laukos. Pa ceļam, ak, aizsapņojos, cik jauki būtu aizstaigāt līdz mežam, palūkot zilo vizbulīšu klājienus... Piemēram, sestdien... Piektdienas vakarā pietuvojos dabai un sapratu, ka viss vēl pusmiegā te un sestdienas rītā vairs ne vien pusmiegā, bet sniegā! Svētdien atļāvos pamatīgi nosaldēt rokas, lai paķertu bildes aizmirstos dārzos...

Vizbulīšu klājiena vietā zilsniedzītes. :) Un tomēr te nav tā biezuma, kas redzēts citur. Šogad uzzināju, ka arī šīm puķītēm ir savas prasības, māls viņām ne pārāk. Un māla te ļoti daudz.

Riktīgā aizvējā uzplaukušas par baltās vizbulītes.

Un, re, kāds košums zem aličas! Agrene! Latvijas.daba.lv lapā interesanti ieteikumi. :) 

Pirksti vairs nejūt, bet cenšos vēl skatīt vakara ainavu caur leduslodziņu. :D 

Bet tie centrālie notikumi - Lieldienas! Ne nu centrālie manā svētku listē, bet aprīlī. :) Es pat neatceros, kad pēdējoreiz olas biju krāsojusi! Skaidri atceros, ka savos pamatskolas gados gan biju aizrāvusies ar eksperimentiem, kad domāju, kā no alkšņa pagales mizu dabūt nost... kā turēju degunu ciet, siena gružus vārot... kā zelmeņa novārījumā izpūstu čaumaliņu turēju... Laikam šie visi eksperimenti iekrita pat vienā Lieldienu laikā, kad mamma bija slimnīcā... Ar tām lapām un ar tiem ziediem laikam īsti nesanāca smukas olas un ne arī katru gadu daba sniedz šo iespēju, bet šogad viss sakrita un saplūcos i sniegpulkstenīšus, i zilsniedzītes, i gārsiņas, i pienenītes... Un bija kāds, kas vēlāk gribēja iepozēt. :) 

 

Rīgā arī zied! Spatifīla, kuras stādiņu man pērn uzdāvināja, bet izrādījās, ka mājās tikpat kā zemes nav. Bija sākumā tāda sabēdājusies, ka visa viņas iedzīve balstīta uz pārpalikumiem, taču ziedus uztveru kā piedošanu par ievadu mūsmājās... Un sanpaulijas uzsāk savu ziedēšanas maratonu, kaut arī tās bija apbižojušās, jo visu pagājušo vasaru atradās patālu prom no palodzes tomātu dēļ... Zied arī gurķis, kuru negribu rādīt, jo lapas ir šausmīgas. Sabiedēja mani ar tīklērci. Es jau saķēru galvu. Nupat aktīvi papildinu palodzes ar jauniem telpaugiem un, skat, kaut kāds briesmonis! Tīklērce tomēr nav, ieraudzīju baltblusiņas. Vai tas ir labāk? Nezinu vēl. Visam virsū vēl nemetas. Viens ieteikums bija sērs (saspraust sērkociņus zemē), izdarīju. Gurķim liek mieru. Uzmetās prīmulai. Sērkociņi tur. Tad šūpojās dillēs. Dilles nodušoju. Katru rītu un vakaru nu nervozā apgaita gar palodzēm...

Un aug arī zaļumi. Sasēju vienas no pēdējām bordīgo lapu redīsu sēklām (gadi 3 jau viņām, bet dīgst!). Kaut kā šogad īsti neiet ar zirņu dīgstu ēšanu, bet iesēju vēl reizi. :) Zaļas lapas zaļā podā!

Bet kressalātiņi nopirkās dēļ idejas. Reciklēju aši, aši plastmasas pudeli un bišķītis zaļuma izaug bez jebkādas pieskatīšanas!

 

Ir skaisti un tomēr ļoti gribu siltumu ārā. :) Kaut mājas ir pilnas ar mūžam neapdarāmajiem darbiem un darbiņiem. Drēbju šķirošana, par kuru nesen rakstīju, vēl priekšā, un, no vienas puses pat labi, jo pat grāmatām neatliek laiks. Piektdien, tepat blogpasaulē uzzinot aktualitātes, nespēju pabraukt garām "Abakhanam", jo tur jubilejas atlaides. :) Ir viena pārāk traka ideja, kas lika izņemt no "H&M" atliktā maisiņa veco blūzi... Tad jau manīs, vai saņemšos pati vai taisīšu barteri ar šuvēju. :) 

Bet, garāmejot grāmatām, pēdējā bilde būs no "Otrās elpas". Īpašam cilvēkam no īpaša cilvēka:

Viņu vairs nav... Un es tikko iegāju vēlreiz paskatīties "Googlē", viņu aiziešanas laiks ir tik sakrītošs, vien 17 gadi pa vidu... Cilvēki aiziet, grāmatas paliek... Nu šī grāmata jau nonākusi skolas bibliotēkā. :) "Brīnumpuķē" šodien publicēju ierakstu par kādu senu bērniem rakstītu stāstu, kurš, izrādās šobrīd ir izcelts "saulītē" arī Leļļu teātrī. :)