sestdiena, 2016. gada 21. maijs

Manas palodžu karalienes

Šodien bija kārtējā sanpauliju pārcilāšanas un apšķibīšanas diena. Eh, varbūt ļaut viņām izvērsties? Ja Vecmīlgrāvja fotoliecībās uz palodzēm falenopši, tad šeit vairs tiem nav ar ko dižoties - viņi turpina klusām iet bojā... Bet sanpaulijas dzīvo! Zied, zied, zied... atpūšas nedaudz un sāk atkal ziedēt! Un man patīk! Agrāk, pirms daudziem gadiem, man viņas bija vienaldzīgas, vecāku mājās tādas neaudzēja, bet tagad, lūk, karalienes man!
Nupat "draugos" bija viena galerija ielikta no interneta plašumiem, kā no lapiņām ieaudzē jaunās. Kāda sieviete iekomentējusi, ka šādas tomēr tā neziedot, kā tās, kuras pirktas. Protams, veikala puķes noteikti ienāk mūsu mājās ar kārtīgu ķīmijas devu, taču man zied arī lapiņsanpaulijas :) Arī tagad viena top audzēta:
Man gan ir pieredze, ka ūdenī tās sapūst, tāpēc es stādu tādas puķes, ko uzreiz var spraust zemē. Sanpaulijas vienmēr man likušas gaidīt ilgi. Parasti paiet mēneši divi, kad izspraucas pirmā lapiņa, bet šoreiz kaut kas bija savādāk, vai nu pareizais mēnesis, pareizā zeme, ka lapiņas izlīda ātri.
Ar lielisku atmiņu īsti lepoties nevaru, bet par puķēm atceros, kura no kurienes mūsmājās nonākusi :)
Balto sen - sen, tiešām ļoti sen uzdāvāja omīte man un dēlam dzimšanas dienā.
Sanpaulijas ir no tām puķēm, kuras jāatjauno. Tāpēc, lūk, ir jaunas baltās, taču "vecenīte" spītējas:
 
Lai gan no jaunās arī izvērtās neierasta situācija. Pamanīju pumpurus, sapriecājos, bet tiem, izrādījās, spēka nepietika, jo lai kā es lapas izkniebju, tās tāpat bija rozešu rozetēs. Un es neizturēju! Izcēlu visu sanpauliju pumpuroto ģimeni no poda un sadalīju pa vienai rozetei. Bija kādas septiņas vai astoņas... Sīkākās izmetu, bet tās, kurām bija pumpuri, aiznesu darbā un arī kolēģēm iedāvāju. 
Stublājs jau pārkoksnējies, pārliekusies podiņa malai, bet pumpurojas un pumpurojas... protams, roka neceļas ziedošu izmest...
Rozīgajai lapiņas ir citādas un tik pūkainas, mīkstas. Šo es gandrīz pazaudēju, jo atvaļinājuma dēļ puķēm jāpiecieš ilgāki sausuma periodi un neieaugās pirmais mēģinājums. Vienīgais skaistums, ko varēju paņemt no iepriekšējās darba vietas :)
Hmm, te nu es apjuku, jo pēkšņi samulsu, no kurienes tad šī? :D Laikam taču toreiz man rozā atdeva ar visu podiņu, bet no šīs paņēmu tikai lapu un ieaudzēju pati, bet nu jau arī šī ir atjaunota no vecās...
 
Šai tonis ļoti līdzīgs, bet ziediņi vairāk kruzuļoti un šo es nopirku Maximā. 
Vēl viena dēla puķe - dāvana vārda dienā. Dāvinātājs teica, ka viņam nu gan ne nojausmas, kā sauc un kā jārūpējas, bet es mierināju, ka mēs gan zinām:) Tā kā apdāvināšanās notika omes mājā, tad puķe kādu pusgadu nodzīvoja tur. Ome gan ļoti centās no viņas tikt vaļā - pārāk liela atbildība! :D Sanpaulija bija ieslīgusi mierā, bet, atvedot uz Rīgu, sāka dzīt pumpurus :)

Tādas ir manas karalienes :) Vēl jau tikai vienas palodzes ietvaros :) Karalienes, kuras iedvesmojot :)


2 komentāri:

  1. Cik skaistas! Es īsti neesmu iepazinusi un iemīļojusi šīs puķes, bet pirmie mēģinājumi jau ir bijuši- atnesu no darba mājās vienu, pārstādīju, aiznesu atpakaļ un tagad tā zied skaistiem violetiem ziediem! :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Katram jau ir sava izvēle, kāpēc viņam ir tieši tādas puķes. :) Vai to vispār nav... Lai gan es teiktu, ka puķēm ir jābūt. Šogad rakstīju darbu par telpaugiem un nebiju nemaz tā aizdomājusies, ka dzīvokļos mums Rīgā patiesībā ir daudz sliktāks gaiss nekā atverot logu, tāpēc ir daži augi, kas to lieliski regulē. :)

      Dzēst