Tikko izrāvusies no pirmā mājas režīma, pēc dažām darba dienām biju spiesta tajā atgriezties:(
Diena pirms šīs nejaucības bija savā ziņā īpaša. Biju "Zvaigznē ABC". Iepriekšējā mājas režīmā virtuāli papētīju grāmatnīcu piedāvājumu, ļāvos iekārdināties un plānoju iepirkt "gada normu" lasīšanai. Plānotā norma bija neliela - tikai divi romāni un viens stāstu krājums, realitātē sanāca pieķert klāt vēl vienu romānu. Kāpēc tik maz 12 mēnešiem? Pieredze, ka nav jau tāda laika, kad lasīt, izņemot vilcienu, ko pēdējos mēnešos izmantoju 2x nedēļā. Vakaros, pirms gulētiešanas, kad vēlme ir, laikam dienas nogurums dara savu, acis pašas krīt ciet jau pēc pirmajiem teikumiem, lai cik saistošs būtu sižets...
Divas dienas gultā gan visus plānus apgriež kājām gaisā - divi no tiem jau "aprīti":) Bez tam, tā pat arī bija gluži vai vienīgā "barība" tajās dienās...
Viens bija latviešu, otrs - kanādiešu autores darbs. Pamanīju, ka abos parādījās lesbiešu tēli. Tā garāmejot... bet tomēr... Jā, un arī vēl tāds sīkums - ļoti līdzīgi personvārdi viena romāna galvenajai varonei ar otra romāna autori:)
Izlasot Māras Jakubovskas "Direktorieni" esmu iepriecinājusi autori, jo manī atkal uzjundījās pārdomas par mani mūsdienu laika skrējienā, par to, cik daudz domāju par darbu, cik par sevi, cik par sev tuvajiem...
"Labi, ka šodien ir ceturtdiena, drīz nedēļas beigas" - lasot jau otro teikumu, pasmaidīju, jo tiešām todien bija ceturtdienas vakars:) Grāmata īstajā brīdī:)
"Pašai Margaritai meitas tik sen neko nebija ar roku rakstījušas, vien sūtījušas e-pastus, tāpēc sieviete ar lielu interesi aplūkoja savu atvašu rokrakstus". Mjā, mūsu roku raksti sāk kļūt unikāli, arī es nereti izvēlos kartītēs rakstāmo tekstu izdrukāt un ielīmēt, bet ja nu tomēr ne, tad tas nozīmē zināmā mērā iespringt, īpaši sagatavoties, gluži tā, kā romānā uzrakstīts par Alisi: "Un, kad es rakstu atbildi, tas ir vesels notikums - man jāpiedomā, lai teikumi veidojas pareizi, lai rokraksts ir salasāms. Es tik maz ar roku rakstu, man īpaši jācenšas, lai ome var izlasīt. Metjū smejas, ka man ir vesels rituāls - vēstules rakstīšana savai granmā. Tad mani nedrīkst traucēt un jāsēž klusu". Man gan papīrs un pildspalva vai zīmulis ir ikdienas aktīvā pielietojumā, taču savas piezīmes spēju atšifrēt vienīgi es pati :D Paldies studiju gadiem par izbojāto rokrakstu:)
Piebildīšu, ka man autores valodā kaut kā drusciņ trūka. Varbūt to varētu saukt par sulīgumu. Kaut kur šķita pietaupīta mūsu latviešu valodas bagātība, krāsainība. 160 lappuses var izlasīt ļoti ātri - dažās stundās:) Bet nebija arī tā, ka nespētu atrauties no teksta.
No grāmatas pieteikuma es biju uztvērusi, ka darbā Margarita būs atzīta, lieliska, bet mājās - noniecināta, nesaprasta. Izrādījās, viņa jutās viena visur. Diemžēl, viņas pašas komunikācija ar padotajiem bija tāda pati, kā pret viņu izturējās vīramāte, pat ja ne vēl trakāka. Vai nu to saucam par bumeranga efektu vai arī abas labas, kā vēlamies:)
Man vienmēr patīk romāni, kuros ilgi nevaru uzminēt beigas. Jāsaka, te mani domu gājieni tika jaukti, jaukti un nojaukti pavisam:) Diezgan ātri radās nojauta par to, ka Margarita aizies no "Jukumiem". Manā prātā gan zīmējās tikai divi varianti: uz Angliju pie meitām vai pie mammas. Viņa gan šos variantus apsvēra un izslēdza. Vēl mani aizmaldināja gadījums ar suni, iedomājos, ka neiejūtīgā Margarita varētu adoptēt puiku... Tikai romāna pēdējos teikumos tiek atklāts, kas "ir tā dzīvā dvēsele, par kuru viņa tikko izmisīgi lūdzās, kam viņa IR VAJADZĪGA!" Tas, ko es vērtēju visaugstāk, ir iedrošinājums iziet no rutīnas: aiziet no darba, aiziet no ģimenes, ja neviens tiem nenes īsto piepildījumu:)
"Kalpones stāstam" uzķēros uz 1. vāka piezīmes: romāns - daudzu starptautisku balvu laureāts. Kad tik sen nav iegrimts parastu romānu lasīšanā, izaicināju sevi nelasīt anotācijas, bet bez citu ietekmes baudīt to, kas ir pasaulē atzīts. Nebūt ne jaunums, uzrakstīts jau 1985. gadā. Mjā, šis darbs tomēr ir ļoti neparasts. Absolūti ne tas žanrs, ko izvēlētos, ja izlasītu to, kas rakstīts uz 4. vāka :D - zinātniskā fantastika. Pirmās lappuses, varbūt pat ap simtu, nepiesaistīja tā, kā es to gaidīju. Es to saucu par lasīšanu pa diagonāli. Pie tam iekšā tad urdās domas: kurš man to spiež? kam man to vajag? kāpēc mokos? Šoreiz tikai tāpēc, ka ļoti gribējās zināt - kur? kur ir tā sāls? Varbūt pa īstam šis romāns mani pārņēma tikai ap vidu... Īsti nezinu. Bet radās brīdis, kad gribējās zināt, kas būs tālāk, kā tas viss beigsies... Arī šajā gadījumā nepiepildījās mani fināla inscinējumi:) Vispār jau romāns beidzas tā, ka turpinājumu vari uzrakstīt pats;) Šis gan nebūs romāns, kas ātri izies no prāta. Un lai cik skaudri tas neskanētu, kas zina, vai drīzumā kaut kam tādam nepietuvosies mūsu dzīve? Absurdi. Bet pie mums notiek arī absurdi pagriezieni... Bez tam kas līdzīgs, izrādās, rakstīts jau Bībelē...
Tātad romāns ir par nākotni. Kad pēkšņi mūsdienīgu sieviešu dzīve tiek sagriezta kājām gaisā: noslēdzot bankas kontus, atlaižot no darba, atņemot vārdus, izglītību un izvēli it visā. Atsevišķam kontingentam jāapgūst Kalpoņu prasmes. Viņas nebūs māju uzkopējas vai ēst gatavotājas (tās dēvē par Martām), bet neauglīgu pāru glābējas, "divkājainas dzemdes". Visu Kalpoņu vārdi sākas vienādi, ar pievārdu "zem" - Zemvorena, Zemčārlza, Zemfreda, Zemglena... Otrais vārds norāda, kura kunga bērnu viņām vajadzētu ieņemt. Cik relatīva ir sievietes identitāte, pierāda romāna epizode, kad pēkšņi vienā dienā uz kopīgo iepirkšanās gājienu atnāk cita Kalpone, galvenā varone saņemas pārkāpt vispār pieņemtās normas, lai uzzinātu ko vairāk: "- Vai Zemglena ir tik drīz pārvietota? (..) - Es esmu Zemglena, - sieviete saka. Vārds vietā. Un, protams, tā ir jaunā Zemglena, un agrākā Zemglena, lai kur viņa šobrīd atrastos, vairs nav Zemglena".
Kā jau visos laikos, ierobežojumi tiek apieti arī te. Piemēram, varones kungs sāk aicināt uz privātiem randiņiem kabinetā. Pretēji iedomātajam, tur nenotiek nekas tāds:) Lai gan "nekas tāds" iekļauj sevī to, ko nedrīkst darīt... Arī kungu sievas zināja, kā tikt laukā no mājas vienām - "viņas slimo pēc kārtas. Pastāv kaut kāds neredzams saraksts, par ko skaļi nerunā. Katra piesargās nepiesavināties vairāk uzmanības, nekā pienākas".
Ierasts, ka galvenās varones iezīmes parasti iepazīstamas jau romānu sākumos, bet Mārgaretai Atvudai ir cita pieeja:) Tikai 105. lappusē mēs uzzinām, kā pieņemts saukt romāna galveno varoni, viņas īsto vārdu tā arī neuzzinām nekad. Zemfredas vecums norādīts tikai 173. lappusē. 201. lappusē Zemfreda pirmoreiz ieskatās Zemglenas acīs (protams, to nedrīkst! bet Kalpones jau nedrīkst neko, tomēr parasti viņas apiet šo un to), kaut parasti kopā dodas iepirkties...
Diena pirms šīs nejaucības bija savā ziņā īpaša. Biju "Zvaigznē ABC". Iepriekšējā mājas režīmā virtuāli papētīju grāmatnīcu piedāvājumu, ļāvos iekārdināties un plānoju iepirkt "gada normu" lasīšanai. Plānotā norma bija neliela - tikai divi romāni un viens stāstu krājums, realitātē sanāca pieķert klāt vēl vienu romānu. Kāpēc tik maz 12 mēnešiem? Pieredze, ka nav jau tāda laika, kad lasīt, izņemot vilcienu, ko pēdējos mēnešos izmantoju 2x nedēļā. Vakaros, pirms gulētiešanas, kad vēlme ir, laikam dienas nogurums dara savu, acis pašas krīt ciet jau pēc pirmajiem teikumiem, lai cik saistošs būtu sižets...
Divas dienas gultā gan visus plānus apgriež kājām gaisā - divi no tiem jau "aprīti":) Bez tam, tā pat arī bija gluži vai vienīgā "barība" tajās dienās...
Viens bija latviešu, otrs - kanādiešu autores darbs. Pamanīju, ka abos parādījās lesbiešu tēli. Tā garāmejot... bet tomēr... Jā, un arī vēl tāds sīkums - ļoti līdzīgi personvārdi viena romāna galvenajai varonei ar otra romāna autori:)
"Labi, ka šodien ir ceturtdiena, drīz nedēļas beigas" - lasot jau otro teikumu, pasmaidīju, jo tiešām todien bija ceturtdienas vakars:) Grāmata īstajā brīdī:)
"Pašai Margaritai meitas tik sen neko nebija ar roku rakstījušas, vien sūtījušas e-pastus, tāpēc sieviete ar lielu interesi aplūkoja savu atvašu rokrakstus". Mjā, mūsu roku raksti sāk kļūt unikāli, arī es nereti izvēlos kartītēs rakstāmo tekstu izdrukāt un ielīmēt, bet ja nu tomēr ne, tad tas nozīmē zināmā mērā iespringt, īpaši sagatavoties, gluži tā, kā romānā uzrakstīts par Alisi: "Un, kad es rakstu atbildi, tas ir vesels notikums - man jāpiedomā, lai teikumi veidojas pareizi, lai rokraksts ir salasāms. Es tik maz ar roku rakstu, man īpaši jācenšas, lai ome var izlasīt. Metjū smejas, ka man ir vesels rituāls - vēstules rakstīšana savai granmā. Tad mani nedrīkst traucēt un jāsēž klusu". Man gan papīrs un pildspalva vai zīmulis ir ikdienas aktīvā pielietojumā, taču savas piezīmes spēju atšifrēt vienīgi es pati :D Paldies studiju gadiem par izbojāto rokrakstu:)
Piebildīšu, ka man autores valodā kaut kā drusciņ trūka. Varbūt to varētu saukt par sulīgumu. Kaut kur šķita pietaupīta mūsu latviešu valodas bagātība, krāsainība. 160 lappuses var izlasīt ļoti ātri - dažās stundās:) Bet nebija arī tā, ka nespētu atrauties no teksta.
No grāmatas pieteikuma es biju uztvērusi, ka darbā Margarita būs atzīta, lieliska, bet mājās - noniecināta, nesaprasta. Izrādījās, viņa jutās viena visur. Diemžēl, viņas pašas komunikācija ar padotajiem bija tāda pati, kā pret viņu izturējās vīramāte, pat ja ne vēl trakāka. Vai nu to saucam par bumeranga efektu vai arī abas labas, kā vēlamies:)
Man vienmēr patīk romāni, kuros ilgi nevaru uzminēt beigas. Jāsaka, te mani domu gājieni tika jaukti, jaukti un nojaukti pavisam:) Diezgan ātri radās nojauta par to, ka Margarita aizies no "Jukumiem". Manā prātā gan zīmējās tikai divi varianti: uz Angliju pie meitām vai pie mammas. Viņa gan šos variantus apsvēra un izslēdza. Vēl mani aizmaldināja gadījums ar suni, iedomājos, ka neiejūtīgā Margarita varētu adoptēt puiku... Tikai romāna pēdējos teikumos tiek atklāts, kas "ir tā dzīvā dvēsele, par kuru viņa tikko izmisīgi lūdzās, kam viņa IR VAJADZĪGA!" Tas, ko es vērtēju visaugstāk, ir iedrošinājums iziet no rutīnas: aiziet no darba, aiziet no ģimenes, ja neviens tiem nenes īsto piepildījumu:)
"Kalpones stāstam" uzķēros uz 1. vāka piezīmes: romāns - daudzu starptautisku balvu laureāts. Kad tik sen nav iegrimts parastu romānu lasīšanā, izaicināju sevi nelasīt anotācijas, bet bez citu ietekmes baudīt to, kas ir pasaulē atzīts. Nebūt ne jaunums, uzrakstīts jau 1985. gadā. Mjā, šis darbs tomēr ir ļoti neparasts. Absolūti ne tas žanrs, ko izvēlētos, ja izlasītu to, kas rakstīts uz 4. vāka :D - zinātniskā fantastika. Pirmās lappuses, varbūt pat ap simtu, nepiesaistīja tā, kā es to gaidīju. Es to saucu par lasīšanu pa diagonāli. Pie tam iekšā tad urdās domas: kurš man to spiež? kam man to vajag? kāpēc mokos? Šoreiz tikai tāpēc, ka ļoti gribējās zināt - kur? kur ir tā sāls? Varbūt pa īstam šis romāns mani pārņēma tikai ap vidu... Īsti nezinu. Bet radās brīdis, kad gribējās zināt, kas būs tālāk, kā tas viss beigsies... Arī šajā gadījumā nepiepildījās mani fināla inscinējumi:) Vispār jau romāns beidzas tā, ka turpinājumu vari uzrakstīt pats;) Šis gan nebūs romāns, kas ātri izies no prāta. Un lai cik skaudri tas neskanētu, kas zina, vai drīzumā kaut kam tādam nepietuvosies mūsu dzīve? Absurdi. Bet pie mums notiek arī absurdi pagriezieni... Bez tam kas līdzīgs, izrādās, rakstīts jau Bībelē...
Tātad romāns ir par nākotni. Kad pēkšņi mūsdienīgu sieviešu dzīve tiek sagriezta kājām gaisā: noslēdzot bankas kontus, atlaižot no darba, atņemot vārdus, izglītību un izvēli it visā. Atsevišķam kontingentam jāapgūst Kalpoņu prasmes. Viņas nebūs māju uzkopējas vai ēst gatavotājas (tās dēvē par Martām), bet neauglīgu pāru glābējas, "divkājainas dzemdes". Visu Kalpoņu vārdi sākas vienādi, ar pievārdu "zem" - Zemvorena, Zemčārlza, Zemfreda, Zemglena... Otrais vārds norāda, kura kunga bērnu viņām vajadzētu ieņemt. Cik relatīva ir sievietes identitāte, pierāda romāna epizode, kad pēkšņi vienā dienā uz kopīgo iepirkšanās gājienu atnāk cita Kalpone, galvenā varone saņemas pārkāpt vispār pieņemtās normas, lai uzzinātu ko vairāk: "- Vai Zemglena ir tik drīz pārvietota? (..) - Es esmu Zemglena, - sieviete saka. Vārds vietā. Un, protams, tā ir jaunā Zemglena, un agrākā Zemglena, lai kur viņa šobrīd atrastos, vairs nav Zemglena".
Kā jau visos laikos, ierobežojumi tiek apieti arī te. Piemēram, varones kungs sāk aicināt uz privātiem randiņiem kabinetā. Pretēji iedomātajam, tur nenotiek nekas tāds:) Lai gan "nekas tāds" iekļauj sevī to, ko nedrīkst darīt... Arī kungu sievas zināja, kā tikt laukā no mājas vienām - "viņas slimo pēc kārtas. Pastāv kaut kāds neredzams saraksts, par ko skaļi nerunā. Katra piesargās nepiesavināties vairāk uzmanības, nekā pienākas".
Ierasts, ka galvenās varones iezīmes parasti iepazīstamas jau romānu sākumos, bet Mārgaretai Atvudai ir cita pieeja:) Tikai 105. lappusē mēs uzzinām, kā pieņemts saukt romāna galveno varoni, viņas īsto vārdu tā arī neuzzinām nekad. Zemfredas vecums norādīts tikai 173. lappusē. 201. lappusē Zemfreda pirmoreiz ieskatās Zemglenas acīs (protams, to nedrīkst! bet Kalpones jau nedrīkst neko, tomēr parasti viņas apiet šo un to), kaut parasti kopā dodas iepirkties...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru