Pie īstās jūras:)

Ļoti sen nebiju bijusi pie jūras, parasti netieku tālāk par jūras līci:D
Un vispār pirmo reizi biju 240km attālajā Pāvilostā.
Mola gājiens te nav paredzēts mazajiem un vecajiem, jo ejams pa akmeņu krāvumu ar lielām spraugām. Kaut kā to pievarēju, centos skatīties tikai zem kājām, jo citādi es to nespētu, pārāk jūtīgi uztveru ūdens šūpošanos:)
Vēlāk uzkāpu arī skatu tornītī. Centos nenosalt, jo bija ļoti vējains...

Mani sajūsmināja šo koka darinājumu veids - sava veida reciklējums, kad dzīvā koka eksistence galā:)

Vīriešiem citas intereses, viņiem vējš pūtis nepūtis:D - makšķeru aleja stiepās gar jūras krastu:) - tā te ķer butes!

Bet es... es jūsmoju par skaistajiem oļiem un atcerējos, ka šādās vietās var atrast skaistus stikliņus... Vecāķos nav nekā no šīs bagātības:) Jā, bet šeit bija švaki ar gliemežvākiem...

Skaisti bija braukt pa ceļu, kurš ved gar jūru Jūrkalnes virzienā, kur, protams, jāpiestāj pie stāvkrasta:

Un sanāca diezgan prozaiski, jo sākotnējais mērķis bija Pāvilostas tūrisma sezonas noslēguma pasākums ar muzikālo ugunsšovu un Senās uguns iedegšanu, bet kaut kā bija piepildījums un nogurums arī bez tā visa:) Un arī maišuks ar sēnēm, jo vienkārši ir grūti šobrīd, kad visi sociālajos tīklos dižojas ar saviem guvumiem, mierīgi pabraukt garām mežiem, kur sēnes aug pat ceļmalās! Vismaz sviesta bekas dažviet bija saaugušas kā nezāles:

Šajā mežā tikai bildējām, lasījām citā un tikai baravikas - tik izvēlīga neesmu varējusi būt atļauties vēl nekad!